EC 579 at http://esoschronicles.blogspot.com/

Kirti Muķa (Svētā seja)

By © E. Antons Benjamiņš, 2016

5. Kur pazuda ‘tie’ 47?

I  Neapturama dzīvā gara represija?

Cepurnieku panākumi Livonijā un Livonijas ‘Vidzemītē’ (ka tolaik (18 gs) Vidzemi devēja pirmais atpazītais latviešu valodas dzejnieks Ķikuļu Jēkabs: “Jo šinī gadā mūsu Vidzemītē, Bez bēdām nav ne dvēselīte…”) bija tik ievērojami, ka, luterāņu baznīcas un citu nelabvēļu kūdīta, Krievijas cariene Elizabete deva rīkojumu (1743 g), kas Cepurnieku vadītai atmodas un atklāsmes kustībai aizliedza pulcēties. Ir vērts atcerēties, ka toreiz Krievijas galvas pilsēta bija Pēterburga, kas atradās ne vairāk ka 150 km no Livonijas robežas (tagadējā Igaunijā), un ap 400 km no Valmieras pa gaisa ceļu.

Šī nebija pirmā reize, kad Cepurnieku garīgā kustība bija spiesta noiet pagrīdē.

Cepurnieku tuvākie priekšteči bija cēlušies no Jāņa Husa kustības Čehoslovākijā, kura kustība savukārt bija ‘turpinājums’ iepriekš represētām ticības kustībām, kā Lolardiem un Digeriem, Anglijā; Katāriem un Hugenotiem Francijā; ‘Jaunās baznīcas’ vai Svedenbora kustībai Zviedrijā; iespējams arī islamistiem*, Spānijā. Livonijas Cepurnieki savu noiešanu vai padzīšanu no skatuves devēja par ‘kluso gājienu’. ‘Likumīgā’ padzīšana deva luterāņu baznīcai un vācu baronu piekritējiem (Landstāgam) pietiekami lielu virsroku, lai cepurnieku cerības pārvērst Livoniju par ‘tautas baznīcu’ ciestu sagrāvi un izmirstību.

*Muhamedāņi = ?hunmedāņi;, atvasinājums no ‘Huan’, ‘Jānis’ spāņu valodā. Uz vēl senāku asociāciju vedina ķīniešu ‘han’, krogs, tātad Jāņu naktsmāja un atpūts vieta.

Te vieta pieminēt vācbrāļu novērojumu (1844 g) par Vidzemītes latviešu ļaudīm: “Ideja par viņiem kā par Dieva tautu ir tik stipra, ka tie pie tās turēsies kā kādreiz husīti un valdieši….” Šī cerība nepiepildījās varas kārās luterāņu baznīcas dēļ.

1817 gadā cara Aleksandra I manifests carienes Elizabetes noliegumu atcēla, bet bija par vēlu, lai kustība pārvarētu represijās padarīto postu. Pie tā laika, daļa no Dievticīgiem vai tā sauktiem ‘dieveļiem’, kuri,vīlušies garīdznieku nespējā ieviest reālas maiņas valdības netaisnībās, jau bija pārsviedušies uz laicīgu noslieci. Simts gadus vēlāk, 1917 gadā, carienes Elizabetes rīkojums maksāja caram Nikolajam Otram troni, un gadu vēlāk pienesa nāvi kā viņam, tā viņa ģimenei.

Šeit vērts pieminēt, ka kādreiz ASV ievērojamākā dzelzs ražotne bija pilsētā, ko sauc par Betlemi (Bethlehem, Pensilvānijas pavalstī). Šo pilsētu 1741 g dibināja grāfs Zinzendorfs ar sev uzticīgiem hernhūtiešiem*. Pastāv iespēja, ka cepurnieki meklēja patversmi Amērikā, jo viņu padzišana no Livonijas bija pareģojama. Laika gaitā dzelzs ražotāji un laicīgās turības kārotāji hernhūtiešus pastūma pie malas arī Amērikā. Šodien Betlehemes dzelzs fabrikas ir grausta stāvoklī. Pilsētā vēl darbojas Morāvijas brālības koledža, bet—nebūsim pārsteigti—‘apklusinātā’ un ortodoksolā darbības gara stāvoklī iesēdusies.

*Domāju, ka angļu valodas ‘devil’ (velns) ir cēlies no latviešu ‘dieveļiem’, kurš vārds iekļuva angļu valodas leksikā caur cepurniekiem Amērikā. Nav noliedzama, ka starp Betlēmes dibinātājiem Amērikā bija kāds cepurnieks no Livonijas. Tas neskatoties uz to, ka Wikipēdija sniedz moku pilnu vārda atvasinājumu, ka tas cēlies no vidus-angļu valodas ‘devel’, kas savukārt no sen angļu ‘deofol’, un ar akadēmiķu sapņu pareidolijas izpalīgu no Grieķu diábolos.

Tuvāk pie pašu mājām, mani senči pelnīja dienišķo maizi kā starasti Rencēnu un Vecjercēnu muižās. Manam vecvectēvam arī piederēja krogs, kur viņš katru svētdienu vadīja cepurnieku sanāksmes.

Pienāca diena, kad (tā stāsta) vecvectēva otrā sieva, mana vecvecmāte, krogu nodedzināja. Tas notika 1860 g ziemā, kad mans vectēvs vēl nebija gadu vecs. Iznests no mājas un atstāts sniegā, zīdainim, kā to atcerās vecvecmāte: “vīī, zobiņi vien klabināja”.

Bet varbūt krogu tomēr nodedzināja nelabvēļi. Vecvecmāte Anna, dz. Kaktiņa, no Rūtes muižas ‘Kancēm’, bija jauna, dzīvi pieredzējusi sieviete. Man grūti iedomāties, ka viņa darināja sveces uz karstas plīts virsmas, kāds tiek dots iemesls par ugunsgrēka cēloni. Cepurnieki arī bija tie, kas mācija netikai tikumību laulātā un personīgā dzīvē, bet arī kā darināt sveces un neizcelt ugunsgrēku.

Ap 19 gs vidu, cepurnieku laicīgās kustības pēcnācēji, jaunlatvieši, bija Pirmo atmodu piesavinājušies sev un sludināja, ka tautas Atmoda ir viņu nopelns. Protams, tur sava taisnība. Tomēr Latvijas vēsturniekiem būtu jāzin tautas sakņu pazemes ceļus labāk un neaizmirst kur un kā latvieši guva pašapzinību.

Šodien, 2016 gadā, reti kāds latvietis vairs atcerās, kā viņš-viņa kļuva par latvieti. Pat Valmierā, kur meklējams Latvijas pirmsākums, Latvijas pagātne iepakota mūsdienām piemērotā liesmojošā sentimentalitātē un tiek aizmirsta—pēcpadomijas Latvijas valdībai un svārkmaiņiem par prieku.

II  Tev būs iejusties grēcinieka lomā

Kā jau esmu rakstījis, Latvijas pirmsākums ir meklējams cepurnieku radītā Atmodā. Cepurnieki, Atmodināja iegūstot demoralizēto Livonijas iedzīvotāju uzticību ar labu piemēru un netiecoties pēc valdnieciskiem posteņiem. Atkārtoti krāpti un izmantoti, livonieši reti vairs kādam uzticējās. Īpaša neuzticība tika veltīta vāciešu izcelsmes cilvēkiem. Bet, skat, te hernhūtieši no Dresdenes apkaimes, pierāda, ka arī ne visi vāci atbalsta mantisku nelietību. Iegūstot muižu strādnieku uzticību, ar Dieva vārda izpalīgu, cepurnieki spēja no meža un purva izvilināt tur paslēpušos Livonijas iedzīvotājus.

Cepurnieki Livonijā, pirmie no kuriem bija tā sauktie vācbrāļi, ieguva necerēti lielus panākumus. Mūsdienu Latvijas valdība var tikai mācities uz kādiem pamatiem neuzticība tiek pārvērsta ticībā, kas vieno iedzīvotajus un dod tiem iemeslus pamest purvus un mežus, lai celtu un radītu sabiedrību atklātībā. Taču moderno laiku valdības uzskata sevi par sabiedrībām, kas atšķirās no un ir pārākas par pārējiem telpas iedzīvotajiem. Nepagāja ilgs laiks, kad ticības karu iemesli (it kā aizmirsti) atkal yzpeldēja uz ūdens virsmas, un cepurniekus sāka represēt ne tikai vietējās valdības un ticības struktūras, bet arī Krievijas cariene Elizabete izvērsa pret cepurniekiem vairāk kā pussimtu gadu ilgu represiju. Represija darbojās uz ‘skaldi un valdi’ principiem.

Spiesti noiet pagrīdē, latviešu cepurniekus atvietoja Jaunstrāvnieki, maza grupa, kas sastāvēja no vairāk vai mazāk izglītotiem latviešiem, kuri uzskatīja sevi par ‘dieveliņiem’ pārākiem. Šis uzskats nelabvēlīgi iespaidoja latviešu vēsturniekus, kuri ne tikai zaudēja latviešiem saiti ar senkristietību (Jersiku kā Jeruzalemi), bet bija priecīgi to atvietot ar nepārliecinošu Dievturību. Latviešu akademiķi un literāti spēlē īpaši kaitīgu lomu sakarā ar nepamatotu fantāziju atbalstīšanu un virtuālas realitātes ieviešanu.

Cepurnieku represijai sekoja arī traģiskas sekas. Tikai divi simts gadus pēc cepurnieki bija spiesti noiet pagrīdē (1743 gadā), tā sauktā “klusā gājienā”, neaprakstāmu garīgo postu izraisīja ceturtais Latvijas prezidents Kārlis Ulmanis (dzimis 1887 gadā, Kurzemē). Pie ‘Ulmaņa laikiem’ latvieši jau bija aizmirsuši cepurnieku devīzi, ka labs paraugs ir jāturpina ja nepieciešamības gadījienā paraugnesējam ir jāuzņemās pašupura lomu. Tā nu gadījās, ka K. Ulmanim bija jādarbojās pavirši ieskicētā vēstures telpā. Pateicoties Luterticīgai baznīcai par ieprieksējiem 200 gadiem Latvijas vesturē bija maz informācijas. Ja K. Ulmanis bija čaula vēl nenobriedušai valstij, čaula bija viegli ielaužama cukurplāksnīte vēl nesagremotai dzimšanas dienas tortei.

Pēc pirmā Latvijas prezidenta Čakstes nāves, pie varas nāca prezidenti Zemgalis un Kviesis, kuriem nebija pietiekami liela autoritāte, lai dominētu pārgalvīgi iedomīgo (demokrātisko un haotisko) Saeimu. Tas likās esam labs iemesls*, bijušam Latvijas premjeram Kārlim Ulmanim, vienam no Latvijas laicīgās, demokrātiskās un ‘Kristīgās’ varas dibinātājiem, ar puča izpalīgu (1933 g) pieškirt sev Latvijas ceturtā Prezidenta lomu.

*”Labs iemesls” protams ir debatejams jautājums, jo ir jautājums par ‘demokrātijas’ lietderību Latvijas valsts gadījienā. Latvijas pirmais Prezidents Jānis Čakste pēc ģimenes nostāstiem esot bijis “liels demokrāts,” bet nesekmīgs ekonomists, kurus gadījienus izmantoja Kārlis Ulmanis, aizvietojot ‘demokrātiju’ ar savu autoritāro un ekonomiku sekmējošo valdību. Diemžēl, Latvijas Universitātes politisko zinātnieku apziņa dotā laikmetā ir pārāk rudimentāra, lai analizētu šo jautājumu. Pēc autora domām, K. Ulmaņa politiskā intuīcija bija uz pareizā ceļa, bet pilnībā atkabināta no senlaiku izpratnes par ķēniņu politisko nozīmi un institūciju vadlīnijām, par ko šī grāmata (“Kirti Muķa”).

Pēc puča, no 1933 līdz 1939 gadam, viss it kā gāja Latvijas iedzīvotājiem par labu. Ulmanis turpināja atbalstīt nelaiķa prezidenta Čakstes programmu attīstīt ‘mazgruntniecības’ zemniecību. Uz īsu brīdi Ulmaņa ar autoritaritāti vadīta Latvijas ekonomika plauka un zēla.

Par nožēlu Ulmanim piemirsās Upurķēniņa atbildīgā loma, kura viņam, ārkārtējas varas pārņemšanas dēļ, citos laikmetos būtu dabiski pienākusies. Kritiskā brīdī, kad notika paredzams, valdībai iepriekš zināms*, bet tautai tomēr negaidīts notikums, Ulmanim ‘pietrūka aknas’ pretoties.

*Seko citāts no Jaunāko Ziņu avīzes redaktora Rolanda Ozola grāmatas “Pēdējā Mohikāņa stāsts”, Avots, 1992. “Kādu vakaru [1940 g] manā darba istabā ienāk Kārlis Līcītis [Jaunāko Ziņu svešvalodu specialists] un drūmi nosaka: “Man vairs nav šaubu par to, ka tuvāko mēnēšu laikā Stāļins pavēlēs savām armijām iebrukt Baltijas valstīs. Nesaprotu, kādēļ mūsu prezidents vilcinās brīdināt cilvēkus par to, kas gaidāms....”

1939 gadā, kad vācbaltieši sāka masveida izceļošanu* no Latvijas, latviešu publika (cenzētas preses nepamodināta) vēl mierīgi gulēja. Tad, it kā negaidīti, 1940 gadā Latvijā iebruka Padomju vara.

*Mana vacbaltu auklīte, zinādama kas gaidāms, piedāvāja maniem vecākiem mani pāņemt sev līdz Vāciju. Vecāki tam nepiekrita.

Līdz ko pāri Latvijas robežai pārgāja Padomijas kara spēks, Latvijas prezidents pacēla rokas. Kārlis Ulmanis ne vien atteicās no jeb kādas Upurķēniņa lomas, bet, lai paliktu dzīvs, pameta latviešu tautu liktenim. Šoks kāds izcēlās latviešu tautas psihē no šī ‘pašu cilvēka’ nodevības eksistenciāli izšķirīgā brīdī ir atstājis latviešu psihē kauna traipu līdz šai dienai. Gļēvulīgi attaisnojumi nodevībai ir daudz, un mēģinājumi izvairīties no nodevības atzīšanas (īpaši mēdiju un vēsturnieku aprindās) ir dažādi.

Cepurnieku kustība atdzīvināja ne tikai latviešu pašapziņu, bet šī pašapziņa sevi atpazina ar drosmi, kāda vēl nebija izsīkusi pēc divi simts gadu ilgas nievelēšanas. Atcerēsimies, ka 1916 g Ziemsvētku/1917 g Janvāra kaujās, 2000 latviešu strēlnieki zaudēja dzīvības un 7000 tika ievainoti. Līdz ar 9000 karavīriem tika zaudēta viena trešdaļa no latviešu kara spēka. Kāda vara rīkoja šo Latvijas Verdun līdzīgo ‘dzelzs’ (baļķu un zemes valņu) purvmales robežu? Atbilde nav skaidra līdz šai dienai. Vai vainojama krievu armija? Kāpēc daudzi Sibīrijas strēlnieki atteicās (skat ‘novērtējums’) doties kaujā? Vai tāpēc ka saprata situāciju par bezcerīgu? Kāpēc to nesaprata latvieši, kas -35C grādu salā šķersoja Tīreļu purvu? Taču neskaidrība strēlnieku aprindās nepastāveja Latvijas dibināšanas gados. Tikai mēnesi pēc Latvijas dibināšanas, Rīgas aizsardzības rotas rīkoja bruņotu sacelšanos pret Ulmani. 1919 g Ulmaņa vadīto Latvijas Pagaidu valdību, kad tā atkāpās uz Liepāju, pieteicās pavadīt tikai 300 strēlnieki.*

*Atsaucos uz vēsturnieces Inetas Lipšas rakstu “Vārga Vilkme” (Rīgas Laiks, Septembris, 2016 g.)

Ir skaidrs, ka daudzi saprata, ka ‘valdība’ ir sevi atdalījusi no tautas, un (neskatoties uz pulkveža Kalpaka nāvi) uzskatīja Ulmaņa vadīto Pagaidu valdību par ‘citu’ sabiedrību. Šāda atdalīšanās no tautas nebija ne cepurnieku, ne latviešu strēlnieku (no cepurniekiem mantotā) sabiedrības izpratnē.

Valsts sadalīšana divās sabiedrībās nav nepieciešama, un ir tipiski attīstījusies sabiedrībās, kur nodokļu terors atļauj valdībai pastāvēt iedomīgi un it kā neatkarīgi no tautas. Par pretējiem piemēriem pieminēšu divus.

Pirmais nāk no Danijas. Kad Hitlers deva pavēli jūdu ticības cilvēkiem valkāt dzeltēnas zvaigznes, šo pavēli neatbalstīja Dānijas ķēniņš Kristiāns X. Ķēniņa nostāju pieņēma liela daļa no Dānijas pilsoņiem, tā paglābjot dzīvus lielāko daļu no Dānijā dzīvojošiem jūdu līdzpilsoņiem. Toties Latvijā nenotika nekas līdzīgs, jo kad jaunkristiešu (katoļu teoloģijas) represija pret cepurniekiem izsīka, tā uzsāka represiju pret jūdiem. Pēdējā represija zaudēja latviešiem ne tikai valsti, bet arī godu. Līdz pat šai dienai jaunkristiešu ierosinātais naids tiek vērsts pret judu ticībniekiem interneta troļļu slejās.

Otrs piemērs nāk no Japānas. Uz aktuālā piemēra pamata balstās viena no Japānas slavenākām lugām “47 Jāņi”/47 Ronin. Luga stāsta, ka pēc 47 Jāņi zaudē savu virsaiti Asano, viņi kļūst par 47 paJāņiem, tas ir, Jāņi bez virsaiša un kopienas. Notika, drausmīga viltība. Virsaiša Asano ienaidnieks, virsaitis Kira, ir spiests zaudēt dzīvību, kad Kira ievilina viņu situācijas slazdā*, kas līdzīgs šaha matam. Nav tikai ‘čeks’, bet ‘mats’. Situāciju var atrisināt ar godu tikai tad, ja tiek izpildīts samuraju goda kods. Asano ir jāpiekrīt Dieva telpas likumam un ir jāizdara seppuku  vai hari kiri.

*Asano tiek tā sakaitināts, ka ķēniņa galmā viņš pieliek roku pie zobena spala un zobenu daļēji izvelk no maksts. Šāda rīcība galmā ir absoluti noliegta, un ja tas notiek, likuma pārkāpējam, ja vien tas vēlas saglabāt godu, par to ir jāmaksā ar dzīvību.

47 paJāņi nolemj sava virsaiša nāvi atriebt, un nogalina viņa ienaidnieku. Tāpēc, ka tāda rīcība nav atļauta Dieva galmā (senākos gadsimtos japāņi uzskatija savu ķēniņu par Dievu), visi 47 paJāņi, lai saglabātu savas Jāņu kopienas godu, izdara seppuku.