Cerinju miljons / 22. (6) Dažādi papildinājumi

© Antons Benjamiņš

Koments 14: Izmisums.

Kad latviešu ķēniņiene Spīdola,

zaudējusi savu iemīļoto Lāčplēsi,

kurš noslīka Daugavā

mēģinādams glābt Staburagu

no gremdēšanas

zem upes straumes,

--kuras līmenis cēlās, kad cēla

Pļaviņu hidro elektrības staciju,

--palikusi viena

krita miesas kārē un gāja

uz kūti pārgulēt ar bulli,

(kas bija Eiropas Savienības

un NATO sūtnis Latvijā,

arī pazīstams,

ka Melnais bruņinieks),

no šīs kopošanās

Spīdola kļuva grūta,

un dzemdēja dēlu,

kuru latviešu tauta,

nevēlēdamās atzīt

ķēniņienes pazemojumu,

nosauca vienradzes ķēves

Kurbadas dēla

Kurbads vārdā.

 

Kurbads Otrais bija monstrs:

bullis ar pārlielu aci

starp diviem ragiem

un liela kalibra rīku

starp kājām,

kas vienmēr stāvēja kā rags

un katru gadu dzēla

deviņas jaunavas līdz

tās sāka pielūgt nāvi

un lūdzās dzīvot

paradīzē Anglijā.

Jaunavu brāļi,

Kuri nāca māsas glābt

dabūja baudīt Kurbada ragu

kad monstrs iesēdināja viņus

sev klēpī un paijāja

solīdams viņus nākošreiz

sakult kapitālistiskā sviestā.

 

Tad Lāčplēsis Otrais,

Lāčplēša Pirmā dēls

iz Spīdolas,

nolēma nākt latviešus glābt

no sava pus brāļa Kurbada Otrā.

 

Lai tiktu pie

nogrimušā Staburaga,

Kur Kurbada Otrais mitinājās,

dzīļā alā,

viņam bija jāiet

caur Pļaviņu HES vārtiem,

kurus sargāja

Melnā bruņinieka dēli

dzimuši iz tēva

mauciskām nodarbībām Latvijā.

 

„Kur tu tā, zaķīt?”

prasīja HES sargi.

 

„Nesu brālim, kāpostus!”

atbildēja Lāčplēsis Otrais.

„Dod mums redzēt pasi!”

pieprasa HES apsardze.

„Varbūt tu terorists,

kas neieredz Demokratisko

un Federalizēto Eiropas Savienību, kas tavai

lētai tautai

federalizētu brīvību nes.”

 

Kā par brīnumu,

Tieši tajā brīdī

Garām iet Daina,

kādreizējās Jersikas

ķēniņvalsts ķēniņa Visvalža

mazmazmazmeita.

 

Kā tas mēdz notiks pasakās,

Daina turpat uz vietas

gandrīz vai paģība.

Lāčplēsis Otrais

stāvēdams pie sargu vārtiem

baltās kurpēs

bija tik smuks,

ka Daina nolēma

viņam palīgā nākt.

 

Sargi Dainu pazina,

jo viņa bieži gar vārtiem nāca,

un savu ‘jauno vilni’

maigi līgojot

sargus kārdināja.

 

A sus ordenes!

Kalpojam jūsu augstībai!

sargi nodziedāja

spāņu valodā,

jo bija emigranti

iz federalizētās Spānijas.

„Šis mērglis baltās kurpēs

ir acīmredzams terorists.”

„Bet es nesu tikai kāpostus,”

iebilda Lāčplēsis Otrais.

 

„Tas ir interesanti,”

atbild sargi,

„jo valsts Drošības policijas

sarakstā jūs tiekat uzskatīts,

ka brīvdomātājs,

kurš atļaujas brīvi domāt

publikas telpā.”

 

Tad sarunā iejaucās Daina:

„Puisi sauc Lāčplēsis Otrais.

Viņš ir ne tikai

Lāčplēša Pirmā pēcnācējs,

bet kādreizejā Latvijas

Preses karaļa Antona Benjamiņa mazdēls un

Pirmā Latvijas prezidenta

Jāņa Čakstes krustdēls.”

 

HES vārtu sargi sāka smieties:

„Dainiņ, mums patīk tavs ‘jaunais vilnis’,

Bet neviļņo gaisu

šim murgam par labu.”

 

Dzirdot šādu negodīgu valodu

Lāčplēsim sacēlās vīrišķīgums.

Viņš sarunā iejaucās:

„Esmu Dieva dievelis!

kā man pasē ierakstīts.

Mans krustēvs gan ir

tikai senators Mintauts,

prezidenta Čakstes dēls.

Paldies, Daina,

par mazo pārspīlējumu.

Nāc man uz līdz alu,

kausim Kurbadu abi kopā.”

„Paldies, Lāčplēsi par ielūgumu,”

atbild Daina,

bet šoreiz dodu tev tikai

šo Mēnesnīcas pavedienu:

baltu zīda diedziņu,

kurš pa Mēnesnīcas

nekustīgām ēnām

tevi novedīs pie Kurbada Otrā

un ar viņa sirdi kā čiekuru rokā

tev ceļu atpakaļ

uz manu gultu rādīs.”

 

HES apsardze stāvēja mēmi,

kamēr Lāčplēsis Otrais

piesēja diedziņu pie HES vārtiem

un devās

pa pazemes ūdens trubām

un alģēm apaugušiem

Daugavas gultnes mežiem

pie Kurbada Otrā,’

kurš pārdrošs gulēja saldā miegā

noslīcinātā Staburaga pakājē.

 

Lāčplēsis Otrais nekavējās

izgriezt Kurbadam Otram sirdi,

kuru viņš tad nesa labā rokā

asiņainu, un vēl pulsējošu

celt dienas gaismā.

 

Saules gaismas apspīdēta

Kurbada sirds pārvērtās

sausā čiekurā.

Lāčplēsis nolika

čiekuru pie zemes,

tad palecās

--čiekurs iečiepstējās—

un ar kāju čiekuru saspieda

zem savām baltām pastalām,

tā radīdams

Latvijas karogu par jaunu.

 

http://en.wikipedia.org/wiki/Theseus#The_myth_of_Theseus_and_the_Minotaur

 

Koments 15: Latviešu lielākā problēma: nesaprast, ka pēdējo 200 gadu vēsture beidzas līdz ar atjaunotās Latvijas laiku, bet valdība pastāv uz to, ka tas nevar būt tiesa. Valsts, kurā nesaprašana un izvairīšanās no

realitātes ir vēl lielāka, kā Latvijā, ir arābu Katara, kura taisās celt pilsētu, kura atradīsies pilnīgi zem stikla jumta. Jautājums: Kas notiek, kad pilsētas centrā uzsprāgst automobilis pildīts ar sprāgstvielām un pār stiklu velkas gliemežu bari? Vai tā arī ir neiedomājama pasaka?

 

Cerinju miljons / 22. (5) Dažādi papildinājumi

Koments 14: Vēl par ‘svešlatvieti’ (vai varbūt glob-latvieti), kurš lai kas, kā rāda saite http://archive.latviansonline.com/multimedia/article/8579/ sevi visai spilgti izsakās bijušās Latvijas prezidentes Vairas Viķes Freibergas (VVF) personībā.

Nenoliedzami VVF ir Latvijas patriote svešlatviešu vai globalizāciju sludinošu latviešu nozīmē, bet kas turpat atzīmē, ka viņa sevi (un savējos) piedāvā, kā globalizācijai padotus dom-instrumentus, kuriem, no Latvijā dzīvojoša patriotu perspektīvas, ir maz kas kopējs ar Latvijas latviešu interesēm sevi turpināt kā autarķiski orientētu savrup kopienu.

Autarķiska kopiena, kā esmu minējis Cm 14, sākas ar Mežvidus ļaužu savrup ekonomiku. Šī ekonomika pamatojas ne tikai uz to, ka tās izmantotāji dzīvo mežvidē, bet ka šo ļaužu personalitāte un kopiena izmanto dabu (dabas veltes) savā labā nevēršot pret dabu neko vairāk, ka viena indivīda, un nekādā gadījumā vairāk ka vienas saimes, rokas. Tāda dabas izmantošana nekad neizvērsa pret dabu lielāku vardarbību, ka pašu rokas (ogošana, sēņošana, zvejošana, dārza ravēšana), kuru spēku nepapildināja neviens motorizēts instruments, vai tas elektrības vai benzīna dzīts. Pie reizes šo pašu ierobežoto vardarbību, mežvidus latvietis nožēloja, ka to pierāda labi pazīstamie tautas dziesmiņas vārdi:

Ozolīti zemzarīti, kam to augi kalniņā?

Ai jā, ai jā, Ai jai jā-ā, kam tu augi kalniņā?
Meitas tavus zarus lauza, kalniņāi stāvēdams!
Ai jā, ai jā, Ai jai jā-ā, kalniņāi stāvēdams.

Globalizēts latvietis, kaut nenoliedzami latviešu izcelsmes cilvēks, kurš ir spējīgas latviešu kopienas intereses virzīt un attīstīt mūsu planētas telpā, ir laipni lūgts braukt uz Latviju darboties, un savā mērā var kļūt par Latvijas patriotu, tomēr nevar kļūt par pilnvērtīgu latvieti (izņemot ar  kādas 47 samūru grupas atzinību), kura rokās nodot ģeogrāfiski lokalizētas latviešu kopienas likteni, jo viņu uzskats gandrīz vai automātiski globālisks un ne tikai noliedz, bet represē Latvijas latviešu kopienas orientāciju.

Kā VVF stāsta un pat brīnās, pēdējais tomēr notika, un kāpēc tas tā notika, kas tam par iemeslu, ir it kā mistērija. Mana paša domas virzās uz pieņēmumu, ka te lielāka noteikšana bija ārzemju slepeniem dienestiem, ka pašiem latviešiem.

Šīs domas virzienu pierāda, manuprāt, Jānis Kažociņš, kurš dzimis 1951. g. Anglijā, kam nav nekādi bērnības sakari ar Latviju, kurš nāk no britu militārām aprindām, un kurš arī izteikts svešlatvieša piemērs. http://britcham.lv/sites/default/files/NEWFOLDER/Kazocins.pdf . Pārsteidzošs ir fakts, ka Latvijas valdība piešķīra viņam atbildību tādā jomā, kas nenovēršami liek domāt par Latvijas valdības atkarību no ārzemju spec. dienestiem, īpaši NATO, ES, ASV.

Līdzīga personība ir Ojārs Kalniņš http://lv.wikipedia.org/wiki/Oj%C4%81rs_%C4%92riks_Kalni%C5%86%C5%A1 , dzimis 1949. g. Minhenē, utt.

VVF augšējā saitē pieejamā uzrunā (angļu valodā) par latvisko identitāti piemin Dziesmu svētkus, un iesaka klausītājiem tos apmeklēt vai citādi par tiem informēties. Šādi ieteikumi ir tiešām pop-kultirizētu svešlatviešu kompetencē, kaut acīm redzot VVF kompetencē nav informācija, ka Dziesmu svētki vai koru dziedāšanas izcelsme un piekopšana notiek tikai kopš to sabiedrībā ieviesa hernhūtiešu brāļu draudzes sākot ar 17^to g.s.

Par nožēlu svešlatviešu nekompetenci nesaprot pop-padomijā audzinātie latvieši, pie kuriem ir jāpieskaita pašreizējā ministru prezidente Laimdota Straujuma (dz. 1951 g., audzināta Padomju pasaules globalizācijas un pilsētnieciskās orientācijas garā), kura bez kāda norādījuma vai pašapziņas slavē ārzemju izcelsmes latviešu devumu, neaizrādot šīs palīdzības ierobežojumus.

Vērojot Latviju no Ziemeļvidzemes apkārtnes, kur, iespējams, vēl pastāvēja Jersikas ķēniņvalsts ietekmes pārpalikums (Cēsis, Valmiera, Rūjiena būdamas Jersikas bumbiera kāta formas kāta galā (skat vēlāk vairāk), ietverot daudz no Latgales), latviešu senatne tiek pārstāvēta visai seklā formātā, ka par to liecina Laimoņa Liepkalna jau minētā grāmata, kura, kaut interesanta, sevi ierobežo, nepārkāpjot katoļu un luterāņu konsensa vēstures parametrus.

Šeit vieta pieminēt, ka daudzās valstīs, zināmi amati ņem vērā iespējamo kandidātu pieredzi, gadu gājumu. ASV prezidentam, pa piemēram, ir jābūt dzimušam ASV un vismaz 35. g. vecam. Līdzīgi, balsotājam daudzās valstīs ir jāsasniedz 18. vai 21. g. vecumu, pirms viņš viņa var piedalīties valsts nākotnes lemšanā. Varbūt glob-latviešiem būtu jāiziet kursus, kuros agūst Latvijā radītu vēstures kursu.

 

 

Cerinju miljons / 22. (4) Dažādi papildinājumi

Koments 12: Pārtikas lielveikalu vadības Latvijā ir labi iepazinušās ar cilvēku izmisumu, bezdarbu, un naudiņas trūkumu, lai tos sev par labu nežēlīgi izmantotu. Kamēr kādi kļūst miljonāri, man laba paziņa, Anonima, trīsbērnu māte, strādā Rimi veikalā, 14 stundas uz kājām, divas trīs dienas pēc kārtas, tad divas dienas brīvas. Šorīt viņa man raksta: „Sveiks, Anton, kā tev klājas? [Es] šodien mājiņā, rīt [vakarā] atkal uz Valmieru, un pirmdien otrdien jāstrādā. Nostrādāju knapi, spranda sāp, galva arī. Gribēju tev lūgt varbūt tu varēsi kaut kad man tās zāles nopirkt. Man [darba] grafiks ir atkal mainījies. Lai tev jauka dieniņa....” Valdība pat trīsbērnu mātei, vieniniecei, uzliek milzu nodokļus. Zāles maksā 25 eiro. Citiem vārdiem, ja tu nespēji no valsts izbēgt, tad tā tevi tepat mērdē.

Koments 13: Daudz kas no latviešu vēstures ir paslēpts tā sauktās ‘teikās’. Jau minētais Laimonis Liepnieks savā grāmatā (skat Cm 23), nodaļā, kura saucas „Pa senām takām Briedes krastos”, raksta:

„Berzaines apkārtne bagāta ar šodien jau sen aizmirstām teikām....” Valmieras skolotāja V.D. Baloža (1848-1918) pierakstītā teika, zina stāstīt: „Par Jaunās muižas Kalna riju: ‘Pie Kalna rijas rādoties ķēmi. Reiz kāds vīrs gājis... uz mājām. Ceļā viņam jāiet gar Kalna riju. Pulkstenis varējis būt divpadsmit. Muižas ļaudis vēl neesot gājuši uz riju. Viņš iet gar riju un dzird, ka rijā maļ. –klausās, klausās un iet tuvāk pie durvju šķirbas lūkoties: viss tumšs, uguns nav, vējš vien svilpojis gar rijas pakšķiem. Gājējs atkāpies kādus soļus, noklausījies vēl [kā gan tā ‘malšana’ īsti skan] un tad meties bēgt.’

„...teikās rija vienmēr bijusi velna miteklis [atcerēsimies ‘Dieveli’ (ienācis angļu valodā kā devil)] un darba vieta, taču ar ‘ķēmiem’ kādreiz nācies cīnīties pat Valmieras vecajam mācītājam Ferdinandam Valteram [baltvācietis]. 1844, gada rudenī viņš ziņo Valmieras bruģutiesai par Jaunās muižas Jukļa mājas kalpa sievu (vārds nav minēts), ka tā kaimiņu duķerniešu Vīķos ar buršanu ārstējusi lopus.... --mācītājs solās nākamā svētdienā saukt pie grēksūdzes paskaidrot....”, pēc kam nodevis viņu tiesai.

Kā man zināja stāstīt Dievturu draudzes padomniece Maruta Voikus Lukina, F. Valters bijis pazīstams hernhūtiešu pretinieks, un esot darījis visu iespējamo, lai tos no Valmieras padzītu. Varam atcerēties, ka hernhūtieši necienīja baznīcu ēkas, bet turēja saietus rijās, kur tuvāk tautai. Tā kā katra cilvēka tiešās attiecības ar Dievu var daudz un dažādi izpausties, hernhūtiešu saietos nebija nekas neparasts Dieva priekšā ģībt, kratīties, un pa zemi vārtīties. Tie paši arī mācījās gudrības no Kabalas, kāpēc tos tagad apsūdz par ‘buršanu’ (ja ne draudzēšanos ar lūdu ļaudīm), kurus vārdus varbūt teikusi Ilze Lūgšana (?Lūkina).

Tā kā hernhūtieši ieviesa latviešos kora dziedāšanu (mans vectēvs bija koru diriģents), varam iedomāties, ka ‘normālam’ un stīvam luderānim, šāda pašiedvēsmota uzvedība likās ne tikai neparasta, bet ‘ķēmošanās’, kādu vēl līdz šai dienai ‘ķeceriem’ (katāri, bogomiļu atzare uz rietumiem no Serbijas līdz Langvedokai, tagad Francijā) pieraksta Brīvdabas muzejs Rīgā.

Turpina L. Liepnieks nākošā nodaļā: „18.g.s. pirmajā pusē, brāļu draudzes kustības laikā, Zēmeles bija kļuvušas par šīs kustības degpunktu Bauņu un Jaunās muižas apkārtnē. Te dzīvoja ap 40 ‘dvēseļu’ un Zēmeles Mārcis un Pēteris bija pazīstami kā aktīvākie hernhūtiešu sludinātāji un Burtnieku mācītāja Forhofa pretinieki. Forhofs ziņoja, ka ‘...Mārcis salīdzinājis Bībeles lietošanu baznīcā ar salmu un rugāju kulšanu, un... licis pateikt (Forhofam), ka viņš esot krāpnieks....’”

Ka ticību karš tika piekopts starp katoliskiem luderāņiem un brīvdomājošiem hernhūtiešiem, nav brīnums, kaut ne vienmēr tas ierobežojās tikai ar viens otru apmelošanu. Bet nevaram noliegt iespēju, ka hernhūtiešu saskarsme ar ‘tautu’ uzgāja senas āderes, kuras joprojām  strāvoja (un vēl strāvo) zemapziņā kops ķēniņa Visvalža (?Videvuda) laikiem.

Mana vecvectēva krogu it kā esot nodedzinājusi viņa otrā sieva (mana vecvecmāte, iesaukta ‘Abiņa’.) sveces uz karstas plīts tecinot. Bet diez vai darbu pieredzējusi un darbā rūdīta sieviete bija tik neuzmanīga. Kaut mans vectēvs savā dzīves laikā nekad šo nostāstu neapstrīdēja, iespējams, nevēloties celt savai kapitālistiskai nosliecei šķēršļus, man pašam drīzāk liekas, ka ugunsgrēks izcēlās ticību karu rezultātā. Diemžēl vectēva ilggadīgā pavāre Matilde/ Alīne (iesaukta ‘Saimniece’), mana otrā mamma, no Smiltenes sen jau aizsaulē, un ja no viņas kāda ziņa, tad tā var atlidot tikai tādā veidā, ka svētā vabole pa psihologa Junga atvērto logu un šā vai tā nokrist viņam/ man deguna priekšā uz rakstāmgalda.

 

Cerinju miljons / 22. (3) Dažādi papildinājumi

© Antons Benjamiņš

 

Koments 7: Iepriekš rakstīju, ka  latviešu jaunatne gaidīja uz Rietumu kapitālisma ierašanos ar gavilēm, jo bija kļuvusi skaudīga to gaidot un ilgi par to fantazējot. Līdzīgi notika, kad Latvija pārgāja no Tautas Frontes populisma uz organizētu parlamentāru politiku. Pēdējo pārņēma svešlatviešu un popkomunistu aprindu populisms, kas bija noskaņots prihvatizācijai par labu, ko atbalstīja labi atmaksāta Harvardas Universitātes kapitālistiski noskaņota tirdzniecības fakultāte. Simtiem kolhozi tika iznīcināti, un to bagātības pārņēma cilvēki, kam bija sakari ar  iepriekšējās komunistiskās valdības locekļiem, kuri pret ‘kukulīti aploksnē’ pārdeva visu ko varēja. Kamēr tā daļa no tautas, kura dzīvoja laukos tika demoralizēta un sāka nodarbojoties ar maucību vai savas dzīvības nievāšanu dažādās prihvātās naktssargu firmās, vai no Latvijas izbraukt un kļūt par šampinjonu lasītājiem un vistas kāju pakotājiem. Globalizācijas Kangari izmantoja popkomunistu un svešlatviešu naivitāti, lai aizņemtos naudiņu it kā kopīgam biznesam, pēc kam Globalizācijas kangars nodziedāja: „Nu ar Dievu, pamuļķīti, Man jau nauda ofšōrā. Rīt man bērni Oksfordā, Parīt būs jau Briselē.” Tagad gan, pār valsti jau valda Internacionālais Valūtas Fonds, u.c. http://rt.com/op-edge/170960-economy-imf-ukraine-oligarchs/

 

Koments 8: Beverina: šo vārdu saista ar Beauvoir-sur-Niort, Francijā (Deux-Sevres, Poitou-Charentes). Beauvoir Bizantijas laikmetā bija pazīstama kā ‘Bellumvidere’, kas nozīmē brīnišķs skats. Reģions atrodas ne tālu no kādreizējās Languedokas-Roussilonas pavalsts, savulaik daļa no tagad pazudinātās Occitanias http://www.midi-france.info/1006_occitan.htm . Beverina ir tiešs atbalsojums Bellumvidere (vēriens=videre), un saistīts ar tagad iznīcinātiem katāriem, kuri, iespējams, nodibināja Jersiku.

 

Koments 9: Parlamentārisms, re: Homo kanibalis http://www.bbc.com/future/story/20140701-the-superorganism-engulfing-earth . Garais tārps, kas izēd cilvēku no iekšas. Šaja parlamentārismā arī slēpjas senā cīņa starp divām pieejām cilvēka dzīves nozīmē: no vienas puses, bogomili, Dieva mīlētāju brālība, no otras puses globalizatori, katoļi, Jaunās derības sacerētāji, Dieva izmantotāji. Kamēr bogomiļi domāja, ka starp cilvēku un Dievu ir nepieciešams kultivēt tiešas attiecības, globalizatori uzskata, ka starp cilvēku un Dievu ir jāiestāda ‘mācītājs’, kurš cilvēkam stāsta, kā viņam/viņai būs pret Dievu izturēties. Nebūsim pārsteigti, ka laika gaitā, pēdējos aizstāj Parlaments, kurš Dievu atvieto ar laicīgo valsti, un ar pusizglītotu politologu izpalīgu sludina pret parasto tautu, to saucot par mazizglītotiem populistiem. Bogomiļi, no kuriem izcēlās hernhūtieši, šo problēmu saprata, un darīja visu iespējamo, lai, vismaz kopš Jan Husa laikiem (15 g.s.), censtos celt parastās tautas izglītības līmeni. Kamēr hernhūtieši ieviesa latviešu lauku mājās bibliotēkas, mūsdienu Saeima sliecas kopēt parlamentāro/ kapitālistisko valstu izglītības metodes, kas jauniešiem pasniedz izglītību pop līmenī.

 

Koments 10: Latvieši savu vēsturi nepārzina un par to neinteresējās. Latvijas ‘parlamentārā demokrātija’ par to neinteresējas, jo pieņem, ka pietiek ar divi simt gadīgo Industrializācijas laikmetu, jo turpmākie gadi būs pagātnei līdzīgi. Ka kāda ASV skolniece zina stāstīt (ASV izceļas ar paviršo izglītību, kādu sniedz trūcīgo un populistiski demokrātiskai klasei), ir pagājuši 2014 gadi kopš radusies pasaule, un tas tiešām ir ievērojami ilgs laiks.

 

Koments 11: Pamestība. Re: N.N. 85 gadi. 48 gadus kultūras darbiniece un vadītāja; 45 gadi no tiem Mazsalacā. Darbojās 9. gadus brīvprātīgi uzturot Ziemeļvidzemes kultūras biroju. Rīkojusi ciltskoku izstādes, Jāņu saietus, saņēmusi atzinību no prezidenta. Tagad, kad cilvēks novecojis, slimo, un tam nepieciešams krēsls (es to saucu par ‘krēslu ar kloķi’, jo kloķi griežot vai ar bateriju dzītu var pabraukāt pa ielas gatvēm), un tā tikt atpakaļ sabiedrībā un nebūt ieslodzītai dzīvokli. Birokrātija tik liela, un birokrātijas vadītāji tā aizrauti ar sevi, ka slīcina tautu papīru kaudzēs—pirms tā tiek pie palīdzības. Kad kultūras darbinieki N.N. Jāņu vakarā ‘aizmirsa’, un atstāja sēžot dzīvoklī, viņa veltīja Mazsalacas kopienas veicinātājiem/ pēcnācējiem pateicības dzejolīti:

„—Bij’ Jāņu nakts un kalnos dega liesmas,/

Man galvu sedza jasmīn vainags balts,/ No visiem kalniem vēji nesa liesmas,/ Sirds laimē kūsāja kā sārta vīna šalts,/ --Deg atkal kalni, atkal meži līgo.../

un atkal...?!/

Sirsnīgā pateicībā, ka apciemojāt!”/

Pārsteigumā/ —N.N., „iesprostotā”.

 

 

Cerinju miljons / 22. (2) Dažādi papildinājumi
© Antons Benjamiņš

Koments 4: Jau minētais ‘pilsētnieciskais stīvums’ (K3), kas var izpausties arī kā pilsētnieku diktatūra (ASV 81% iedzīvotāji dzīvo pilsētās). ir pilsētām dabiska parādība, jo atspoguļo psihi, kurai trūkst subjektivitāte, kurā reiz ietilpa realitāte, kura ar hernhūtiešu brāļu draudzes izpalīgu zināja sevī iekļaut garīgo dzīvi.

Līdz ar lu(d)erāniskā* gara uzvaru, pilsētās (kas šo garu raksturo) pārpaliek tikai četras subjektivitātes izpausmes: 1) māksla, 2) seks, 3) murgs par kaut kādu (stīvā rituālā iekļautu) Dievu, un 4) pozitīvi noskaņota melu sērga. Māksla, tagadnes ES Latvijas guberņā ir ‘rietumu’ mākslas kopija—vai tā glezna, mūzika, vai teātris. Seks Latvijā izpaužas kā trusīšu seks: uzlec, redelē bang bang, nolec, dzemdē, ieliec ‘rezultātu’ slimnīcas silītē; un, ja no pēdēja mātei izdodas izvairīties, neilgi pēc tam māte nonāk bāriņtiesā un apšaubāmu ‘objektīvu’ likumu varā. Senākos laikos, kad valdīja baroni, lauku meitas vai veļas mazgātājas uz viņu miesām uzbangotos prinču bērnus atstāja tīruma vadziņā, kuri, ja nelaimi pārdzīvoja, uzauga par tā sauktiem baskājiem.

Materiālisma loģikai sekojot, Latvija sevi veido pēc pamesto lūdu ļaužu parauga mūsdienu Izraēlā, kur cionisti izceļas ar zemapzīnības rakstura trūkumu. Līdzīgs cionisms veidojas Latvijā iz katoļu un luderāņu* ticības, abām kurām, ņemot vērā viņu atbalstu konsensa vēsturei, viena no otras maz atšķiras, izdevās izstumt latviešu paJāņus (ķecerus, hasidus, un brāļu draudzes) no ‘dzimtenes’, kura pēc viņu definīcijas. Nevajag brīnīties, ka izgāzušās politiķu aprindas mēģina sevi attaisnot uzstājoties par lieliem ‘aizsardzības’ atbalstītājiem, par kuru ‘aizsardzību’ novārdzina tautu ar arvien lielākiem nodokļiem.

Koments 5: Mana pārliecība, ka latvieši nav cēlušies iz zemniekiem, bet nāk no mežvidus ļaudīm, liek secināt, ka vārdam ‘zemnieks’ daudz mazāk sakars ar zemes kopšanu vai tās izmantošanu graudu ražu audzējot, bet ir labi pārdomāts pazemojums, re: zemiska radība; cilvēks, kas no mežu aizsardzības joslas padzīts un pārtaisīts par klaušu vai vergu pilskungiem par prieku.

Vācu valodā ‘zemnieku’ sauc par ‘Bauer’, t.i., celtnieks (varbūt pat galdnieks, kas darināja krēslus, cathadras) , kas savukārt izcelts no darbības vārda ‘bauen’, celt. Ņemot vērā, ka senākos laikos, celtniecības galvenais materiāls bija koks, un ‘koks’ vācu valodā tiek saukts ‘Baum’, tad varam secināt, ka vācu lauksaimnieks arī ir cēlies iz mežiem. Tā tad, ‘Baueram’ nav nekāds sakars ar ‘zemnieku’, bet pēdējais ir iebrucēju bruņinieku izgudrojums, kā nosaukt sev padotos cittautiešus; un kā gan citādi kā ar vārdu, kas pazemina.

Sekojošais links gan argumentē savādāk https://www.surnamedb.com/Surname/Bauer , pastāvot, ka vārds cēlies iz vārda ‘būris’ vai vācu ‘bur’. Ja padomājam, tas neko daudz nemaina, bet drīzāk papildina, jo B var pārvērsties par P, re ‘piere’—aiz kuras slēpjas ‘tavs pauris’ vai ‘būris ’, kas tavu zemnieka statusu nekādi nepaceļ. Latvieši lieto vārdu ‘bauris’, kā lamu vārdu, bet ar bauri saprot meža dzīvnieku, kas ‘bauro’.  Tā tad, ‘deine geburt’, tava izcelsme ir iz kungu pazeminātās mežvides, kuras vienīgie īpašnieki šodien vairs ir meža cūkas, kas izplata pilsētnieku, gaļas ēdājiem, nepatīkamas sērgas.

Līdzīgu cilvēces pazemināšanu mēs varam novērot cionistu nicīgā attiecībā pret palestīniešiem. http://3rddimension.online.fr/zionpal.htm

Šī attiecība neko daudz neatšķiras no Latvijas valdības centieniem ar vien vairāk latviešu tautu padzīt no Latvijas. Kaut sekojošais links atbalso meļu mēli http://apollo.tvnet.lv/zinas/emigracija-cik-iedzivotaju-latviju-pametusi-pern/577536 , ne visi meli spēj spēj slēpt patiesību.

Koments 6: 47 samūri ir vecaji, kuri piesakās atriebt tautu, kuru policistiski, militāristiski un citādi nepieņemamas varas formas ir nodevušas un atvietojušas ar dīvainu ticību, ko sauc par Ekonomiju. Atriebības metode ir tieša un nevardarbīga. Vecaji ir pieredzējuši ‘savējie’, kas nāvi nebīstas un to izmanto, lai apkaunotu valdību. Tā kā 47 samūri, domājams, uzturēs sakarus ar interneta izpalīgu (un ieies Lāčplēšu sarakstā), un lai pārvarētu ‘varu’, tiem būs jāveido sava veida ‘tīkli’, jo, ir nepieciešams izvirtušo valdību pazemot pārliecinoši. Būs ar Saeimas papīru kaudzi pārslaucīt daudz ‘vecaju’ dzīvību faktus ar meliem http://www.youtube.com/watch?v=ZymJAsxHbVg .

Vai pensionāru apvienībai nevajadzētu dibināt LV (Latvijas vecaji) partiju, kura vārdu ‘vecaji’ saprots, ka ‘gudrie’.

*Luderāņi—vārds atvasināts no luterāņi, kam līdzskaņa T vietu aizvieto D, kas no ‘lude’—ļaudis, pēc daudz senākas šī vārda saknes.

 

Eso’s Chronicles 374

The following in Latvian

Cerinju miljons / 22 Dažādi papildinājumi (1)

© Antons Benjamiņš

 

Koments 1: Nesen lasīju stāstiņu, kuru publicēja Izdevniecība  „Liesma”, 1969. gadā. Stāstu raksta Valentīns Rasputins, kuru no krievu valodas tulko Eleonora Tjarve. Stāsta nosaukums: „Marijai vajadzīga nauda”, un kā skaidro grāmatiņas aploksne: „...ka dažkārt cilvēkus tā īsti iepazīstam tiklīdz rodas saskarsme ar naudu.” Stāsts informē, ka Marija, kas ir atbildīga par kāda veikala grāmatvedību, kontroles laikā, iekrīt nepatikšanās. Ienākumu cipari nesaskan ar aktuāliem naudas ienākumiem. Marija pie tūkstoš rubļu iztrūkuma nav vainīga, bet viņa nezin kā to izskaidrot, kāpēc viņai draud tiesa un cietuma sods. Viņas vīrs, Kuzma, cenšas trūkstošo naudu atvietot, to aizņemoties no pazīstamiem cilvēkiem, pēdējais no kuriem ir brālis, uz kuru viņš lielu cerību neliek. Visa ģimene par notikušo ir gandrīz vai mēma, vienīgi Kuzmas vectēvs zina dot sakarīgu padomu: „Pataisi Mariju grūtu—un viss....” (grūtnieces nesēdina cietumā), viņš saka. Kuzma par padomu ir sašutis un to noraida. Kuzma nolemj, ka tomēr izmantos brāli un brauks pie viņa.  Stāsts beidzas ar to, ka Kuzma pieklauvējis pie brāļa mājas durvīm, stāv un gaida tās atveramies. Stāsta pēdējie vārdi: „Tūlīt atvērsies durvis.”

 

Grāmatiņas lasītājs zin, ka brālis naudiņu neaizdos, un Kuzmam neatliks nekas cits, ka darīt Mariju grūtu.

 

Mani interesē tas, ka pirms vairākiem gadiem, kad viens no maniem kaimiņiem man rādīja (Vilzēnos) kādas pamestas saimniecības telpas, kur visi logi sen izsisti un mitrums un vandālisms bija darījis savu. Uz bēniņu grīdas gulēja pamestas grāmatas. Es no tām pacēlu trīs. Vienā atradās autora Aitmatova stāsts par Ragaino Briežu māti un Bakurētaino klibo veceni (skat Cm9 & 9+), un trešā Padomju Latvijas vēsture (kur tieši vai netieši atbalsts tiek dots pēc-modernisma dzīves stilam).

 

Koments 2: Re: 47 samūri. Vārds ‘samūri’ ir mans saīsinājums japāņu vārdam ‘samurai’; skaitlis ‘47’ nāk no patiesiem notikumiem 1701. gadā http://en.wikipedia.org/wiki/Ch%C5%ABshingura . Notikumi ir atstāstīti fiktīvā stāsta, ko sauc par „Čušingura”, kur dižciltīgā daimjo Asano (feodālās Japānas lords, kuru rīko izdarīt ‘sepuku’, pašupuri (populāri saukts hari-kiri) pēc viņš ļauni provocēts, dusmu emociju pārņemts, ka brīdinājumu pavelk zobenu (Imperatora sūtņu klātbūtnē) no maksts. Viņu soda uz nāvi un izputina viņa galmu. Viņam uzticīgie ‘samūri’ (varam tulkot: aizsardzības valnis) tiek atlaisti no aizsargu amatiem, līdz ko viņi pārvērsti par ‘izrūnītiem’ (japāņu ‘ronin’). 47 no atlaistiem samūriem nolemj sava kunga nāvi atriebties, nogalinot viņa nodevēju. Pēc sazvērestības izpildes, tradīcija pieprasa, visiem 47 rūnītiem pierādīt savu goda prātu izpildot sepuku.

 

Iesaku latviešu pensionāriem pulcēties līdzīgās 47 samūru grupās, lai aizstāvētu savu cieņu līdzīgi senāk ‘vecajiem’, un līdz ar to aizstāvēt latviešu pagātni un nākotni no svešlatviešu fantāzijām. Pēdējais, atbalstot bērnus un māmiņu tiesības, par kurām šobrīd daudz runāts, maz darīts. Redzu talantīgus bērnus ejam zudumā, jo neskatoties uz vārdiem, valsts dara nepietiekami. Pie nedarbiem pieskaitu bērnu neiepazīstināšanu ar dainām.

 

Koments 3: Dainas. Japāņiem ir iecienīta tradīcija reiz gadā rīkot visas Japānas mērogā ‘haiku’ sacensības. Haiku ir tradicionāls īss (viens pantiņš) dzejas formāts.

 

Ir grūti teikt, kāpēc Latvijā ar dainām nenotiek līdzīgi. Šķirstot Jēkaba Janšēviča „Mežvidus ļaudis” saskāros ar grāmatā citētām dainām. Te no 369 un 373 lpp. pēc negaidīti nomirst kalpone Ilze, kuru par nožēlu glābt nav klāt viņas vecāmāte, kura būtu zinājusi, ka meitu ārstēt: „...kaklu ņemot cieti, tad medū iemaisīt žurku gānekļ[us]... daudz labākas zāles nekā kreisās kājas zeķe ar siltiem pelniem.”

 

Kāda cita Ilze, „Ejot no kapa projām, atvadīdamās no nelaiķes, dzied:

 

„Guli nu še, Anniņa,

Nenāc vairs atpakaļ.

Koki ceļā aizkritīs,

Suņi tevi sakodīs.

 

„[Pēc drauda nelaiķes spokam nespokoties] Ilze nelaiķes māti mierināja ar šādu dziesmiņu:

 

„Ai, māte, ai, māte,

Neraudi nieka.

Daudz jaunu meitiņu

Dus smiltienāi.”

Kāpēc gan „daudz jaunu meitiņu dus smiltienāi”, ja ne tais dienās dzemdībās mirstot un jaunas dvēseles latviešu kopienai nesot?

Rīgas uz Latvijas iekštelpu pārnestais pilsētnieciskais stīvums ir biedinošs. Atceros, Ilzei B., Ērgļos nomira tēvs (kad bija jauns puisis viņš pazinis soklēniešus un atcerējās mani) un gāju uz viņa bērēm. Laiķis gulēja pie klēts; meita ap viņa galvu bija apsējusi lakatiņu, kas ietvēra žokļus un turēja muti ciet. Kaimiņi un draugi bija salasījušies pagalmā un gaidīja fūri, kura Ilzes tēvu vedīs uz kapsētu. Es jutos pārnācis mājās.

 

 

Eso’s Chronicles 373

The following in Latvian.

Cerinju miljons / 21. Pēcvārds

© Antons Benjamiņš

 

Cm 17 pieminu pagājušā gada gavēni, kuru vērsu pret Latvijas valdības rīcību attiecībā uz Latvijas valsti un tās iedzīvotāju nākotni. Valdības bezkaunība ir svarīga tiem, kuriem šī valsts ir svēta, vai kā man, ne tikai svēta, bet kuru svētapziņu savā laikā ir cēluši tuvi un attāli senči, būtu tie Mežvidus ļaudis, Jāņi, ķeceri, audēji vai hernhūtieši.

 

Tā kā gavēnis ‘neizdevās’, jo mēdiji protestu neievēroja, tad šī gada gavēnis, netiek sludināts, bet nāk zināms caur „Cerinju miljons” piezīmēm, kurš meklējams LOL arhīvā zem tēmas ‘Dziedējošā Jāņu zāle....’ Atvainojos lasītājam jau iepriekš, par negaidītām neērtībām.

 

Gavēnis izraisās ne tikai no manis paša gribas, bet ar sinhronizācijas piedalīšanos. Re: tagad jau 9tā nedēļa kopš, mana automobiļa motors piedzīvoja katastrofu. Laikā, kad braucu caur Matīšu centru motors atsacījās tālāk darboties un apslāpa. Biju spiests apstādināt Zafiru, jau desmit gadus nostrādājušu, un ieslēgt nelaimes gadījuma signalizāciju, jo nevarēju iestūrēt ceļmalas zālītē, cik tālu vēlējos.

 

Nepagāja pāris minūtes, kad signalizācija pievilka kādas garām braucošas fūres šofera acis. Viņš piestāja un prasīja, kas par vainu. Izrādījās, ka viņa fūre specializējas pārvadāt katastrofu cietušas mašīnas. Šoferis bija ceļā atpakaļ uz savu ostu Mazsalacā. Mēs tūlīt sarunājām, ka par 30 eiro, viņš manu mašīnu aizvedīs uz Valmieru, kur garāža, Līga Z.

 

Garāžā tika konstatēts, ka dzīvību uzdevis „dzinēja vadības bloks”, bez kura auto ir tikpat kā nedzīvs (brain dead). Garāža teicās mēģināt atrast nepieciešamo daļu kādā ‘automobiļu kapsētā’. Es tam piekrītu, jo manos gados (tuvākās nedēļās 81) pirkt jaunu mašīnu nav prātīgi.

 

Pēc visām šīm nedēļām man nepieciešamā daļa vēl nav atradusies, un esmu spiests Jāņus pavadīt pats savā kompānijā lauku sētā. Kad reiz jautāju garāžas puišiem vai ir iespēja vajadzīgo daļu atrast ārzemēs, atbilde bija, ka tāda varētu būt Anglijā, un minēja cenu, ap 190 dolāru, kas sanāk apmēram 140 eiro. Sazinos ar „I Cingu”, un jautāju, ko ķīniešu Jānis Viszinis teiks par šeit rakstīto. Tas pēc kapeiku mešanas metodes, man izsijā 21. heksagrammu, kas stāsta (manā tulkojumā): „Rieksts tiek pārkosts sekmīgi. Turi kursu, bet, lai gūtu panākumus, iespējams, būs pret pretinieku jāuzsāk krimināls tiesas process”. No vienas puses, tas ir atzinīgi un iepriecinoši. Bet kamēr kriminālie elementi valdībā sev dubulto algas, valstiņa ir tādā trūcībā, ka pirms pāris dienām, kāds trūcīgais (pieteikts kā ‘mantkārīgs’) naudinjas dēļ Kandavā noslepkavo sievieti.

 

Labi, ka esmu sakrājis rezerves: pupas, makaronus, auzu pārslas, pāris pakas pankūku maisījumu, un esmu vieninieks—nav jāstrīdas par ēdiena vienmuļību vai kad un ko ēdu. Vēl, dārzā iestādīti burkāni, kolrābi, gurķi, sarkanās bietes, un zukīnī (kaut lielāko tiesu sakņu lapas noēd gliemeži, kuri saauguši, manuprāt, tāpēc, ka valsts neļauj dedzināt kūlu, bet Rīga un Brisele (mēs zinām labāk!), ne laucinieki, nosaka likumus.

 

Sinhronizācija, sagadīšanās, kurai šai gadījumā simbols nav psihologa Junga vabole, bet kuru pārstāv mana mašīna, liek domāt. Savā laikā, kad Washingtonā starp darbiem, pavadīju trīs mēnešus pelnot iztiku kā lietotu automobiļu pārdevējs, biju dzirdējis nostāstus, ka cilvēks bieži tā saliedējas ar saviem ‘ratiem’, ka neatšķir starpību starp riteņiem un kājām. Secinājums: Ja garu uzdod mašīna un tai nepieciešamo daļu nav iespējams atrast, ‘sagadīšanās’ (?), liek domāt, ka ir pienācis laiks arī manām kājām (?zābakiem) uzdot garu.

 

Iepriekš rakstītais, kas liecina par manu ‘neapmierinātību’ un par Latvijas valdības nespēju iedvesmot ne sevi, ne tautu, drosmīgi un sekmīgi pārdzīvot acīm redzamo un uz ādas jūtamo krīzi, tad kāpēc nesavienot paša dzīvi ar apkārt notiekošo?

 

Gavēnis, kuru iesāku tepat gadu atpakaļ, atstāja iespaidu (imprintu) uz dzīvi nākošos mēnešos. Gavēnis savā ziņā turpinās ar kustības ierobežošanos. Savukārt tāda ierobežošana līdzinās gavēņa atsākšanai: rozīnes, kuras saldināja 4 graudu putru ir gandrīz kā beigušās, zāles, kuras lietoju desmit gadus un vairāk, izņemot aspirīnu, arī beigušās. Pie ārsta bez mašīnas tikt nevaru, un prāts skubina sagadījumus ņemt nopietni.

 

Lai kāds man personīgais liktenis, no vēstures perspektīvas liels darbs tika ielikts, lai latvieši no karu nelaimēm atdzīvotos un augtu garā. Ir nepieņemams, ka latvieši, kam latviešu vēsture neinteresē, ir pie stūres un varas.

http://www.infowars.com/new-ukrainian-rulers-surrender-sovereignty-to-eu/

http://www.planbeconomics.com/2014/04/documentary-petrodollar-war-machine.html