Eso’s Chronicles 372
The following in Latvian.
Cerinju miljons / 20. Vilks aitādas kažokā (2)
© Antons Benjamiņš

Šodien mani modina mobītis, kur paziņa sūta Vasarsvētku sveicienu. Viņai dēls cieš no kritumkaites (epilepsijas). Tūlīt pēc sms, dzirdu rūcam Pērkonu. Vēl tikai 7ņi no rīta. Pērkons sinhronizē un apstiprina šo dieniņu kā dievaini.

Par zvanītāju daudz nezinu. Viņu satiku laiciņu atpakaļ, kad pie Īguma, viņa kopā ar dēlu, štopēja satiksmi, lai tiktu uz Valmieras slimnīcu. Sākām sarunāties. Viņa lasa kārtis, bet kārtīm šodien nav liela piekrišana. Notikumu sinhronizācija pazuda līdz ar hernhūtiešu padzīšanu. Dēlam ir nepieciešama palīdzība. Operācija, kas maksā apmēram 2000 eiro, varētu puisi paglābt no nelaimes. Viņam padodoties rasēšana, interesē darboties ar koku. Sievietei vārds ir Indra, Dieva Indara vārds http://en.wikipedia.org/wiki/Indra .

Šodien (vairāk ka mēnesi vēlāk), Jāņu vakars, kad pārrakstu šīs piezīmes, viņa man sūta sveicienu: „Lai līst vissiltākais lietus, Visdzidrāko rasu dod rīts, Un kaut ko no Saulgrieža brīnuma, lai katrs paņem sev līdz.... ”

Reiz es lūdzu Indru atnākt uz manu ‘Melnā Jāņa’ templi. Kāda svešlatviete no Rīgas, trūcībā un skaudībā perināta, man vēlāk zina stāstīt, ka Indaras baltais krekls esot bijis uzvilkts otrādi. Rīdziniece arī zināja stāstīt Valmieras kriminālai policijai, ka es audzinu marihuānu. To viņa dara aiz pateicības, pēc es samaksāju viņas tūkstoš latu parādu, kuru viņa bija sakrājusi, nenomaksājot Rīgas dzīvokļa īri. Neko darīt, rīdzinieci, pasūtīju atpakaļ uz Rīgu.

Pagājušā gada rudenī, kad plosījās vētra, tā norāva nojumei pie ‘Melnā Jāņa’ tempļa, tās sarkano plastikāta apvalka jumtu. Tā kā man pietrūka naudinja jumtu uzvilkt atkal, un mans tuvākais izpalīgs turpat ‘uzkāpa uz korķa’, jumts, līdz šim  brīdim karājas, atpakaļ neuzvilkts. Nepieciešamības dēļ, es nolēmu, ka Dievi laikam to lēmuši, kā sinhronizācijas piemēru. Mans daudzrocīgais Melnais Jānis (zarains ozolkoka stumbrs) stāv uz savas platformas, astoņu dzeltenu bezzarainu koku stumbros ieskauts. Jāņa rokas, ar nocirstām locītavām, sniedzas pret debesīm, un par sevi liecina: visapkārt templim Ziemeļvidzemes  kādreizējā ‘biosfērā’, meži tiek izcirsti.

Jēkabs Janševskis, „Mežvidus ļaudis”, savas grāmatas (1929. gada izdevuma) Priekšvārdā, raksta:

„....tēlotais laikmets pieder pie visdrūmākiem Kurzemes pagātnē, kad mēris, bads, karš un iekšējas jukas... bija izpostījušas zemes labklājību, kad zemniekiem bija nesams ne vien smags dzimtbūšanas jūgs, bet kad tiem lielā mērā bija jācieš arī no svešiem karapulkiem un apkārt klīstošu sirotāju bandām–maroderiem. Nezinādami, kā citādi līdzēties, zemnieki, kur vien varēdami, glābās plašajos mežos. Lai gan bēgšana un slēpšanās mežos (tāpat kā bēguļošana no viena novada otrā) bija aizliegta ar nāves sodu, tomēr daudzos mežos dzīvoja bēgļi, ar neizsakāmām grūtībām dibinādami tur sev jaunas iedzīves.... Ķemeru apvidū [tāda] vieta bijuse pazīstama mežļaužu iedzīve, ar nosaukumu Antiņu Rozas....”

„....Vidzemē, ko kara posts vēl vairāk piemeklēja nekā Kurzemi, bēgšana un dzīve mežos notikuse arī plašos apmēros.... Vēl astoņpadsmitā gadusimteņa trīsdesmitos gados [kad Livonijā ieradās mani senči—AB] pirmie brāļu draudzes sludinātāji [hernhūtieši] Vidzemē, iedami tautā un pa malu malām uzmeklēdami vientulībā dzīvojošos un garīgā ziņā neapkoptos zemnieku cilvēkus, uzgājuši mežos dažas nevienam nezināmas mežaļaužu iedzīves....”

Zemnieku atgriešanās mežos, lai tur paglābtos no posta liecina, ka, iespējams, viņus savulaik no mežiem padzina jasaka vācēju ‘mednieku  bandas. Varam atcerēties, ka pirmās lauku eces ir egļu zari, sasieti viens pie otra, uz kuriem tupēja bērni (lai dotu ierīcei smagumu) kurus, saimnieka vadīts, pāri izbijušo mežu iedzīves vietām, vilka zirdziņš.

Šobrīd ‘jasaku’ laikmets nav beidzies ne Latvijā, ne kur citur. Latvijas valdība prasa no savējiem arvien lielāku nodokli, un nekaunas ādu plēst ne no zemes, ne no iedzīvotājiem. Ja meži izcirsti un to vietā aug zāle, valsts apgalvo, ka tas liecina, ka īpašnieks nedara visu  iespējamo, lai atbalstītu—ar sevis un ‘dabas velšu’ izmantošanu—valsti valdošos kastrātus. Iespējams, ka pēdējie radušies Sibīrijā, kur mednieki, tāpat kā iznīcināja dzīvo dabu http://en.wikipedia.org/wiki/Yasak un to saudzējošo kultūru.

Tā tad, aitu āda un Jāņu zāle ir jāvelta valsts Finanšu ministrijas vilkiem par labu, kamēr meža ļaudīm nepārcelties uz Rīgu, bet Latviju no sevīm attīrīt. Man šaubas, ka tie aizlidos līdz mēnesim, bet uzsāks gavēni, kurš tos—tāpat kā ķecerus—īsā laikā novedīs Mātes Mēnesnīcas valstībā.

Nekur koku paēna nav tik svēta, kā dzimtenē: Handels, Ombra mai fu:

http://www.youtube.com/watch?v=N7XH-58eB8c

Eso’s Chronicles 371
The following in Latvian.
Cerinju miljons / 20. Pasaules mēmie
© Antons Benjamiņš

Pauls Virilio pārsteidza, kad rakstīja* (parafrāzēju), ka sureālisms dzima iz kara terora, un André Bretons un viņa līdzdarbnieki kļuva par tam padevīgiem upuriem; un galu galā izvēlējas amnēziju, kuru izmanto modernais un pēc(post)-modernais laikmets.... Kopš Aukstā kara beigšanās, mēs to saucam par terorismu.

Amerikāņu rakstnieks Sauls Bellows, jautāts par sirreālistu atkāpšanos uz New Yorku, atbildēja: „Man ir viena nožēla, kuru es varu izteikt precīzi: visās savās grāmatās (novelēs) es atteicos rakstīt par mūsu laika lieliem notikumiem. Es nemēģināju dot vietu tām jūtām, kuras šie notikumi izsauca. Šo izvairīšanos es dziļi nožēloju.”

Virilio turpina (parafrāzēju): Kad viss ir pateikts, šī vilšanās sevī pierāda simptoma esību un ‘izvairīšanās stratēģiju’, kuru ‘gudri’ izmanto mūsdienīgā māksla, dodot iespēju Pop mākslai un bruģējot ceļu Andijam Worholam... tikt uzskatītiem par ‘revolucionāriem’ uz Vecās Eiropas kultūras un mākslinieku rēķina, kuri no kara izpostītās Eiropas vēl mēģināja pretoties.... Ši ir dīvaina sadarbošanās [ar terorismu] momentā, kad lielās slaktētavas Eiropā atver durvis....

Iepriekš (CM7) minu amerikāņu slepenā dienesta (CIA) izpalīgu ieviest Amerikā ‘abstrakto mākslu’ un manu, toreiz, nespēju saprast iemeslu kāpēc tāda slepenība bija vajadzīga.

Toties, šobrīd, labi saprotu, kāpēc psihologa Kārļa Junga teorijas par sinhronicizāciju aizstāj ‘uzvedības (behavioral) psiholoģija’. Re: pēdējā pieņem moderno pasauli bez kritikas vai tās esības rakstiskiem skaidrojumiem, kamēr Jungs, liekas, aizstāv iespēju, ka tāds skaidrojums vēl gaida apstiprinājumu no attiecīgas un sinhronizēta atbalsa.

Virilio man simpātisks, jo mēs abi esam dzimuši gandrīz vienā un tai pašā laikā: viņš 1932. un es 1933. gadā. Virilio zina stāstīt par bumbvedēju uzlidojumiem un Nantes pilsētas (Francijā) ‘novākšanu’, kamēr mani šaušalīgākie piedzīvojumi bija vācu bumbvedēju bumbu terors Latvijas laukos, kad viens sameta 43 bumbas upītes Naružiņas šaurā ielējā (un lauku mājas logu stikli sabira pie kāda astoņgadīga zēna kājām); otrs radīja divus milzu krāterus dzelzceļa malā un no sliedēm (blakus Skroderu mājām) nogāza lokomotīvi; un, trešais, kad amerikāņu bumbas deļ, ja man nebūtu dotas 5 neizskaidrojamas ekstra sekundes, būtu nogalināti mana māte, māsa, brālis, es, un gabalos saplosīta ābele (zem kuras zariem uz brītiņu bijām apsēdušies) kādā Weimāras priekšpilsētas laukā.

 

Kamēr Virilio nodarbina  „(sterilizēti) Tīrs karš” [Pure War], mani nodarbina Latvijas pēc kara ‘nevarība’ un daudzu latviešu apslāpētais (mēmais) niknums (Latvijas valdības un politiķu kūdīts) pret krieviem, kuri nebūt nav vainīgi par lielinieku radīto teroru—tāpat ka latviešu leģionāri personīgi nav vainīgi par to, ka skaitlis krievu (ar Krievijas valdības izpalīgu) viņus sauc par ‘fašistiem’.

 

Visi šie faktori, lai cik tuvu tie mūs neskar un lai cik mēs vēlamies zvērēt „nekad vairs!” tomēr atkārtojas kā sirreālistiska līdzdarbība, kā tas atbalsojas Eiropas sirreālistu (Marcels Duchamps, u.c.) galu galā seklā mākslā New Yorkā, ASV. Kamēr kara izraisītais terora mēmums neskar Virilio, tas tomēr—ilgu laiku neapjausts—skāra mani. Labi atceros momentu, kad stāvot meža malā (jo govis, palaidnes un nepaklauses, bija uzlikušas maniem rīkojumiem ‘veto’ un sagājušas mežā), es no turienes dzirdēju nākam vairākus šāvienus. Panikas un terora pārņemts (no iepriekšējās dienās atstātā iespaida) es, domādams šāvienus vērstiem pret mani, skrēju uz mājām, un vairākas dienas nespēju parunāt un nebiju pierunājams bez pavadoņa atsākt iet ganīt man uzticētās govis.

 

Tāds mēmums ir protests, kuru es un citi vēršam pret moderno valdību un viņu atbalstīto Industriālā laikmeta industrijas un militārisma postu. Vissāpīgāk tas izsakās karavīru (veterāņu) alkoholismā, no kura, pēc kara, bojā iet desmitiem tūkstošiem.

 

Karu terora sekas ir, cilvēces ‘padošanās’. Mēģinot šo ‘padošanos’ izskaidrot, mani mēģinājumi vedina atgriezties ne tikai pie jautājumu par mēmuma izcelsmi, bet arī pie Kārļa Junga skaidrojumiem kuri ir viņa sinhronizācijas teorijas pamatos: terora skārtie paliek kā nikni, tā mēmi: palīgs viņiem nāks tikai tad, kad Dievu svētītā vabole http://www.carl-jung.net/cetoniaaurata.jpg vairs neielido tik pa logu un nokrīt viņu priekšā uz datora kauliņiem, bet tai pašā momentā nāk pastardiena.

 

Terora skarto niknumu spējīgi izsaka  Johnnys Cash savās neatkārtojamās dziesmās „The Man Comes Around” un „Sam Hall”. http://www.youtube.com/watch?v=6xFttJAKajA.

http://www.youtube.com/watch?v=Ss_KyPfM1es

 

* Paul Virilio, „City of Panic”, Berg, 2000, pgs 47-49.

 

Eso’s Chronicles 370
The following in Latvian.
Cerinju miljons / 19. Latvijas Saeimas joks² (2)
© Antons Benjamiņš

Likumprojekta iesniedzēju vārdā Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāja Ilma Čepāne uzsver, ka demokrātiska valsts balstās uz noteiktām vērtībām un principiem un daudzās valstīs šie principi ir atklāti konstitūcijas rakstītajā tekstā.

«Gandrīz visas konstitūcijas, kas ir pieņemtas pēc Otrā pasaules kara, satur šādas vairāk vai mazāk izvērstas preambulas jeb ietvarus. Tas palīdz cilvēkiem izprast savas valsts būtību, pamatvērtības un darbības principus. Šāda izpratne veicina pilsoņu konstruktīvu un atbildīgu līdzdalību savas valsts veidošanā, līdz ar to stiprina demokrātiskas valsts iekārtu,» pauda Čepāne. http://apollo.tvnet.lv/zinas/saeima-konceptuali-atbalsta-satversmes-papildinasanu-ar-preambulu/644018

Ilma Čepane http://lv.wikipedia.org/wiki/Ilma_%C4%8Cep%C4%81ne , dzimusu 1947. gadā, Valkā, ir, iespējams, spējīga juriste, un to neapšaubot, viņa tomēr varētu domāt nelatviski, jo saprāts par Latviju veidojies Padomju okupācijas gados. Tas, ka viņa piedalījusies ‘barikāžu dienās’ nepārvar iebildumus, kādi rodas, kad ņem vērā, ka viņas citāts uzsver, re: „visas konstitūcijas” (it kā ‘visas’ ir garantija, ka ‘visas’ necieš no apmātības); uzsver pasauli „pēc Otrā pasaules kara”, kuras balstās uz pozitīvismu, kas izsakās vārdos ‘konstruktīvs’ un ‘atbildīgs’; un uzsver „demokrātiskas valsts iekārtu” bez šaubām, laikmetā, kad ‘demokrātija’ ar vien vairāk pierāda nespēju izlauzties no pašas radītām krīzēm.

Šis nav laikmets, kad varam dot juristiem noteikt Latvijas nākotni, jo ne visi juristi saprot Latvijas jēgu, ka to saprot pilsoņi un vēsture. Latviešu vēsture nebūt nepamatojas uz cīņu starp sociālismu un kapitālismu, bet pamats tai ir savrup ekonomijā. Egils Levits, kurš skan zinošs, nezin par ko runā, kad viņš saka, ka: «Iemesli šādam «gļēvlatviskam kaunīgumam» ir dažādi – padomju okupācijas režīma latviešu tautai uzspiestās mankurtizācijas sekas, ar to saistītie latviskās mazvērtības kompleksi, neizpratne par to, kas ir un kas nav leģitīmi demokrātiskā, tiesiskā un nacionālā valstī, atpalicība no politiskās un juridiskās domas attīstības citās Eiropas valstīs, pārprasts politkorektums.» http://apollo.tvnet.lv/zinas/pardomas-par-preambulu-ka-satversmes-vairogu/656576

Piekrītu, ka latvieši cieš no „atpalicības... [un] politiskās... domas attīstības....”, bet tas nenozīmē, ka Levita kungs saprot, ka šodien visa pasaule cieš no politiskas atpalicības, jo tādu atpalicību vēlās lielvalsts, kura valda ar tā saukto „miers ar piespiedu” (peace through deterrence). Te vēlreiz parafrāzēju Virilio: Varam uzskatīt, ka Otrais pasaules karš nekad nav beidzies; tas nebeidzās, jo to turpina ar piespiedu kārtas miera izpalīgu. Atbalsojot Klausvitcsu, varam teikt, ka „Totāls miers ir tas pats kā Totāls karš ar citādiem ieročiem.”*

Mēs dzīvojam pasaulē, kur noteicējs ir militārā vara, ne valsts.

‘Totāls miers’ ir ierīce, kas veido piespiedu kārtas ‘pozitīvisma’ nepieciešamību, kas savukārt izraisa nespēju kritizēt un stulbuma stāvokli sabiedrībā, lai cik tai augsta akadēmiskā izglītība. Nekas līdzīgs nav redzēts kopš Vidus laikiem, kad pasaules iekārtu terorizēja Dominikāņu (katoļu varas izplatītāju) mūku vadītā inkvizīcija.

Egīla Levita, Ilmas Čepānes, u.c. atbalsts Satversmes ‘Preambulai’, domājams, notiek, lai sagatavotu augsni latviešiem, kuru mankurizē nevis Padomju vara, bet pašu valdība uz ‘juridiskiem’ pamatojumiem, aiz kuriem slēpjas kultūras vakuums. Tas būs iemesls, kāpēc latvieši—tāpat kā ASV pilsoņi—atradīs ieganstu ‘likumīgi’ ielaist valstī varbūt tūkstošiem ukraiņu bāreņu. Pieļaut tādu valsts okupāciju nozīmē paaugstināt tempu, ar ko izārdīt jau tā izārdīto pamatkultūru, kādu iznākumu vēlas un rīko ES.

Prātīgākais, ko latvieši var darīt ir pieprasīt un noturēt referendu pirms tas tiek apstiprināts Saeimā. Referendā pie reizes jābūt iespējai pieprasīt atgriešanos pie lata un izstāšanās no ES. Nevaram atļauties ticēt profesora Panglosa vārdiem: “Ir skaidrs, ka nekas nevar būt [Latvijā] citādi kā tas ir, jo viss, kas tiek darīts, tiek darīts labam un sekmīgam iznākumam par labu; katru dienu mums iet ar vien labāk un labāk.”**

Angļu rakstnieks Georgs Orwells angļu valodas degradāciju skaidro šādi: „Politiķu valoda galveno kārt aizstāv neaizstāvamo.” Viņš arī teica: „Laikmetā, kurā visi blefo, runāt patiesību ir revolucionārs akts”. Būtu vērts atcerēties, ka latvieši savu pašapziņu ieguva ne no politiķiem vai politologiem, bet no nesavtīgiem hernhūtiešiem, kuri nāca iz dažādām tautībām.

*Pauls Virilio, „Pure War”, The MIT Press, p. 39.

** Voltaire, Candide, 1mā nodaļa.

 

 

Eso’s Chronicles 369
The following in Latvian.
Cerinju miljons / 19. Latvijas Saeimas joks² (1)
© Antons Benjamiņš

Savu krāpšanas taktiku visā pilnībā pierāda traģiski patētiskā Saeima, kad tā izsludinā tā saukto ‘Preambulu’ Latvijas konstitūcijai. Preambulā Parliaments it kā norāda, kāda iemesla dēļ Latvija tika dibināta, pēc Latvija jau sen nodota, nepieļaujot latviešu civilai publikai izteikt savas domas par lata zaudēšanu un palaižot Latviju ārvalstu banku noteikšanā. Citiem vārdiem: re, „Ej, tauta, atšķir Saeimas dēto mušas sūdu no Laimas mātes zemes grauda.”

No Apollo (06.19.14): «....Bijušais Satversmes tiesas (ST) priekšsēdētājs Gunārs Kūtris, jautāts, ko īsti Satversmes preambula dos Latvijas iedzīvotājiem, norādīja, ka tas būtu jāargumentē cilvēkiem, kuri pieņēma un par spīti visam virzīja šo projektu. «Es varētu piekrist teiktajam, ka preambula var sniegt un pacelt kādam cilvēkam emocionālo pašapziņu, bet, manuprāt, no juridiskā viedokļa tā nedod neko,» izteicās Kūtris.

«Viņš norādīja, ka dažās vietās preambula var radīt problēmas.... «Es varbūt negribētu teikt priekšlaicīgi, bet es kā jurists redzētu iespēju par preambulu prasīt referendumu..... »»

Pret Kūtra vērtējumu nostājas Saeimas deputāte Vineta Poriņa, re:

http://apollo.tvnet.lv/zinas/pardomas-par-preambulu-ka-satversmes-vairogu/656576 ::: «Vispirms par valstsnācijas jēdzienu, kuru joprojām vēlos redzēt preambulas tekstā. Dažiem koalīcijas deputātiem šis jēdziens šķita pārāk pašapzinīgs. Aiz pārmērīgas piesardzības, ko varētu arī iztulkot kā nevajadzīgu nedrošību, pārprastu pazemību, koalīcijas deputāti neatbalstīja valstsnācijas jēdziena iekļaušanu preambulā. Kā teicis konstitucionālo tiesību jurists prof. Egils Levits: «Iemesli šādam «gļēvlatviskam kaunīgumam» ir dažādi – padomju okupācijas režīma latviešu tautai uzspiestās mankurtizācijas[*] sekas, ar to saistītie latviskās mazvērtības kompleksi, neizpratne par to, kas ir un kas nav leģitīmi demokrātiskā, tiesiskā un nacionālā valstī, atpalicība no politiskās un juridiskās domas attīstības citās Eiropas valstīs, pārprasts politkorektums.» Vēl viens iemesls ir arī Latvijā vērojamie daži kremliski orientētie aktīvisti. Drošības iestādes monitorē šo personu antilatviskās aktivitātes, bet diemžēl šie aktīvisti iedvesuši bailes daudzos Latvijas iedzīvotājos, un, kā redzams – arī daļā koalīcijas deputātu.»

Kā Satversmes tiesas priekšsēdētāja, tā deputātes vērtējumi savā ziņā velk no melnas cepures baltu trusīti, jo, piedāvātais Satversmes preambulas projekts liecina, ka valdošā koalīcija plāno (parafrāzēju jau minēto Olgu Procevsku) pakāpeniski marģinalizēt valsts iedzīvotāju kritiku līdz pat velme diskutēt kļūst par pretvalstiskuma pazīmi. http://apollo.tvnet.lv/zinas/saeima-konceptuali-atbalsta-satversmes-papildinasanu-ar-preambulu/644018

Kas Saeimai īsti ar ‘Preambulu’ ir prātā, mēs varam secināt no tā, kas notiek ASV.

Arī ASV Satversme tiek pārkāpta arvien biežāk un bezkaunīgāk, jo valdības rīcību nosaka tie, kam pieejama liela nauda. Tas nozīmē, lielās tirdzniecības firmas nosaka, kas notiek valstī visumā. Nav brīnums, ka vārds ‘mikro’ gandrīz nekad netiek dzirdēts, jo diskusijās vienmēr un visur valda ‘makro’; taču ‘mikro’ ir tas tirgus, kurš veicina vidus klases labklājību un tās attīstību.

Citiem vārdiem, kas notiek Amerikā, ir tas, ka šobrīd ASV pazūd Ziemeļu Amerikas Savienotai Valstij (ZASV) par labu. Šādu kursu nosaka 1992 parakstītais tirdzniecības līgums (NAFTA), kurš stājās spēkā 1994. gadā starp Kanādu, ASV, un Meksiku ar tirdzniecības tarifu likvidāciju, tomēr kutelīgu iemeslu dēļ nākamais solis tiek sperts tikai šodien.

Lai pārvarētu ASV pilsoņu pretestību robežu kontroles punktu slēgšanai un to kontroles pamešanai—valsts spēlē ‘bērnu karti’. Kad pie robežas šogad vien jau ir parādījušies 52000 Meksikāņu bērni, valdība ir spiesta tos pieņem, jo jau iepriekš tika pieņemts likums, ka bērnus atpakaļ sūtīt nedrīkst, bet tie jāuztur cilvēciskos apstākļos, kamēr tiesa tiem atrod piemērotus audžu vecākus.

Vai Latvijas Satversmes Preambula netiek rakstīta, lai latviešu tautai uzbāztu galvā dažāda lieluma caurus podus? Vieni no tiem, kā raksta Olga Procevska (Rīgas Laiks, jūlijs 2014): „...preambula izaugusi... no pārliecības, ka diskusijas [kritika] ir ... prāta trūkuma pazīme”; vai, kā turpat raksta politologs Ivars Ījabs: „Labi zināms, ka pašreizējā politiskajā sistēmā vienīgais izdzīvošanas veids Latvijai kā kaut vai tikai nomināli suverenai valstij ir—pēc iespējas vairāk lēmumu deleģēt Briselei.”

* mankurt(izācija)-domāt nespējīgs vergs turku mitoloģijā (unthinking slave in Turkic mythology).

 

Eso’s Chronicles 368
The following in Latvian.
Cerinju miljons / 18. Jersika redux?
© Antons Benjamiņš

 „Vēsture atkārtojas”? Kad? Un kur?

Ukrainā! Kā Pirmais Krusta karš². Un ja Ukrainā, kāpēc ne Latvijā?

Lasītājs sapratīs, ka mans skatījums uz vēsturi, atver durvis iespējai, ka karš Ukrainā—ja uzskatam tā saukto Auksto karu par Trešo pasaules karu--ir Ceturtā pasaules kara sākums. Vakar pat, Ukrainas fašistiskā valdība ar oligarhu par tās galvu atcēla pašu izsludināto pamieru un atsāka uzbrukumus Austrumu Ukrainas apgabaliem. Latvijā daudzi, īpaši ‘Saules’ portālā, par to gavilē: Nu Putinam beigas! u.t.t.

Jā, vārdi un nosaukumi ir mainījušies. Jersikas ķēniņvalsts, ir pārcelta uz Cēsīm, kur kāds režisors, ar mūsdienu latviešiem raksturīgu maģiju un blefu, ceļ uz vecās pils drupām jaunu teātri, ka latviešu, tā ārzemju tūristiem. Tur vis kārtībā. Pie Jersikas ziemeļu robežas, Trešā atmoda iet turpināt kapitālistiskā Latvijā atjaunoto launaga atdusu. No Cēsīm negaidīt teātra atjaunošanos, ne vairāk kā no Valmieras, kur Lutera klišeja ir patriekusi Jana Husa un herrnhutiešu centienus modināt latviešus sevi atpazīt. Joprojām Beverinas pils (skat Cm 22 3/8) nav atrasta, jo, iespējams, guļ zem vienas vai otras pilsētas iecienītām Vidus laiku vācu vadītās Svētās Romas impērijas pils drupām.

Tomēr. Vai nespējam atcerēties vai iedomāties, ka Istanbula senāk bija Mežvidus ļaužu Jeruzaleme? Vai Jersika nebija pie šīs ķēniņvalsts ziemeļu robežas, tāpat, ka Kirgiztanas Isik ezerā (Isikkul) nogrimušās pilsētas tās senais austrumu valnis? Vai cilvēce senāk par sevi domāja tikpat šovinistiski, kā šodien senās Latvija pētnieki, kuri tēlo senos latviešus tikpat sevī ierāvušos, ka paši? Vismaz vēsturnieks Kaspars Kļaviņš atceras savā grāmatā (apSTAVĒŠA, 166 lpp.) pieminēt minējumus par senās Trojas (varbūt Istanbulas) sakariem ar Baltiju. Pateicos vēsturniekam atgādinājumu par teoriju, ka civilizācija cēlusies Arktikā, un par Vensku Edvarta dzejoli „Ziemeļnieku dziesma”:

Un veseris, spēji projām sviests,

Pār zemēm un jūrām skrēja,
Līdz nokrita tāļu dienvidos,--
Viss Perkonam piederēja.

Apstākļos, kad valsts nebrīdina pilsoņus par valsts suverenitātes bojā eju, latviešu sabiedrība nebūs pirmā, kura padodas liktenim kļūstot letarģiska. Juku laikos, kad kopienai nāve lūr no visiem kaktiem, viens otrs indivīds paliek resns kā Finks. Varam atcerēties K. Ulmaņa runu no 1939. gada oktobra*:

„Zināmu satraukumu sabiedrībā ir radījusi... vāciešu masu izceļošanas kustība.... Viens satraukuma veids... ir stāsti, ka arī daži latvieši gribot izceļot.... lai brauc (Ilgi vētraini aplausi), bet lai zina, ka izbraukšana šinīs dienās ir... uz neatgriešanos (Ilgi, nerimstoši aplausi).” Tas tāpat, ka šodien dara ASV, NATO, un (diemžēl) Latvijas valdība—ir iespēja pret visiem izturēties, ka ‘likumīgiem’ ‘teroristiem’.

Ir nepieciešams Satversmē ierakstīt nosacījumu, ka ja sabiedrība referentā pieprasa veikt kādu kopienai svarīgu aktu, un parlamentārā ‘demokrātija’ turpina tam pretoties, prezidents var pieteikt zvērestā izteikto gribu, „veltīt savu likteni tautas labā”, bet ja viņš tam par gļēvu, tad līdzīga autoritāte pienākas jeb kuras ‘47 samūru’ saimes (skat Cm 17+) pašupurim, pēc kam Saeima tiek atstādināta uz 20 gadiem, un ar tiešu balsošanu tiek ievēlēts jauns prezidents.

Latvieši par šādu nepieciešamībām zina kopš 1940. gada, kad Kārlis Ulmanis, kam nebija zverasts līdzīgi augšā ieteiktam, nebrīdinot tautu, to nodeva Lielinieku rokās momentā, kad vairs nebija iespēja pretoties. Vara šodien padošanos pārveido par tradīciju, un saka esam latviešu raksturā. Neatbalstu valdību, kura ar ‘endokolonizāciju’** sadrupina tautas kopienu dažādos ‘individuālistiskos’ kumosos komerciālās varas rijējiem par prieku.

Varas iestāžu izvairīšanās atbalstīt tautas piedalīšanos kopienai svarīgu jautājumu lemšanas procesā, rada jaunu fašisma formulējumu. Tas ir: šodien fašisms nepieder tautas masā eksistējošos grupējumos, bet valsts augstākās varas aprindās, kur Iekšlietu, Ārlietu, un Aizsardzības ministri, u.c.--demoralizē kopienu ar meliem vai dažādām vajāšanas procedūrām.

Kā raksta Virilio: [Mūsdienu] „...Sabiedrība ir zaudējusi spēju pašregulēties. Šī kapacitāte šobrīd ir multinacionālo kompāniju [un to nopirkto] rokās. Tā vēl varētu pastāvēt mazu grupu pasākumos, bet lielu apmēru līmenī vairs nepastāv tādas grupas, kuras spēj sevi sekmīgi [radīt un—AB] regulēt.”***

* M. Vulfsons, „100 dienas....”, 75 lpp.

** Endokolonizācija==kas notiek, pēc politiskie spēki vēršas pret ‘savējiem’. http://afterthefuture.typepad.com/afterthefuture/2011/01/word-of-the-day-endo-colonialism.html
*** Paul Virilio, „Pure War”, The MIT Press, 2007, p. 111.

Eso’s Chronicles 367
The following in Latvian.
Cerinju miljons / 17. Mūsu Longue durée vēsture* (2)
© Antons Benjamiņš

Civilam karam ir jābūt tiešas, tomēr nevardarbīgi tiešas pretošanās akts (direct action) ‘laika telpā’. Kamēr ‘laika telpa’ ir daudziem visai neskaidrs jēdziens, latviešiem tas ir labi saprotams, jo viņu saime jau no senatnes sastāv no ‘meža ļaužu’ saimēm un cilts tīkliem, kas dzīvoja savrup mājās, kuras atradās mežā. Ka miesa, tā koka zari, ir iemiesojumi ‘laika’ telpā, t.i., telpas telpā, kur lido i domas i prāts.

Neskaidrība par laika telpu nenozīmē ‘ne-darbība’ vai ‘ne-domāšana’. Dotā brīdī Latvijas valdība un viņas atbalstītāji (ap 10-15% no iedzīvotājiem) dara visu, ko spēj, lai iznīcinātu latviešus vēsturē (laikā) un lai tos iebāztu ES telpā. Latviešiem—kuri, iespējams, atbalstītu nevardarbīgu ‘cilvēces’ karu pret valdības dēlēm—mēdiji nedot iespēju saprast tagadnē notiekošās esības un patiesību noliedz. Tie no tautas, kuri vēl dzīvo telpā, kuru varētu pielīdzināt mežu vai lauku telpai, šī telpa ar vien tiek sašaurināta un valsts viņus no turienes turpina padzīt.

Ideāli, šo ES atbalstīto Latvijas ‘valdības’ rīcību ir nepieciešams apturēt popularizējot latviešu patieso vēsturi, kura senāk vēl atradās telpā, re mežos un laukos, un pilsēta pastāvēja tikai pēc Jersikas (Jeruzalemes) jēdzienā. Varbūt joprojām pastāv iespēja valdību apcirpt ar populārās politikas palīdzību. Šādā darbībā iederētos pazīstamais, bet apklusušais (varbūt apklusināts?) latviešu Tautas Frontes organizētājs un vadītājs Dainis Īvāns http://www.youtube.com/watch?v=nbvS939IZlY , kurš, cik zinu, ir viens no latviešu sabiedrības atjaunotājiem.

‘Atjaunotās’ Latvijas sākumā bija cerības, ka gļēvas valdības ‘apcirpšanas’ stratēģiju varētu veikt ar Zaļās un Zemnieku partijas izpalīgu. Diemžēl neviens vēl nesaprata, cik dziļi Lielinieki bija iedzinuši savā Impērijā Rietumu buržuāzijas iztēli par labklājību un tās nākotni. Latviešu jaunatne gaidīt gaidīja Rietumu buržuāzijas uzvaru un ienākšanu Latvijā—tāpēc bija tik ierobežota pretestība, kad valdība sāka nodarboties ar valsts pamatiedzīvotāju padzīšanu. Jaunieši (un studenti) bija pirmie, kuri steidzās Latviju pamest, un viņiem, diemžēl, šī pamešana nozīmē  ‘uz neatgriešanos’.

Tā sauktā ‘Zaļā’ partija dotā brīdī ir tukša fantāzija. To vada sekli un domās trūcīgi ‘vadītāji’. Tas tāpat, ka ar vienu no pasaules lielākām ‘zaļām’ organizācijām, kura sevi ir iekļāvusi Rietumu buržuāzijas telpā un baidās būt no tās neatkarīga. Te domāju par pazīstamo Green Peace (Zaļais miers), darbību, kur agresivitāte tiek aizstāta ar pseido teātriskām nodarbībām; skat kuģa „Arktikas saullēkts” farsisko darbību pretojoties Krievijas Gazprom, kurš ceļ naftas platformas Pečoras jūrā http://www.theguardian.com/environment/2014/jun/06/arctic-30-sunrise-russia-to-release-greenpeace-ship . Vienīgais krievs--jo globalizētā pasaulē vairāk krievu nav vajadzīgi—kurš piedalījās Green Peace akcijā bija fotogrāfs.

Latvijas zemnieku partija, toties ir pilnībā aizņemta ar ‘dižo zemnieku’ interešu atbalstīšanu. Zaļo-Zemnieku Savienības (ZZS) partija, ir kastrētās Latvijas valdības sastāvdaļa, un tajā nevar saredzēt neko, kas atbalsta mazo zemnieku intereses. Tanī pašā laikā, partija ir pietiekoši turīga, lai varētu (ja gribētu) izglītot zemniekus par latviešu savrup ekonomijas pamatiem. Varbūt vainojams Ventspils pilsētas līderis Lembergs, viens no Latvijas ‘oligarhiem’, Padomju laikmetā latviešu jaunatnes darbinieks, un tagad ZZS atbalstītājs, viņš arī ir no tiem Padomju jauniešiem, kuri alka Rietumu buržuāzisko un destruktīvo ideoloģiju un tagad savu rausību sedz, cik var, ar virspusīgu valdības kritiku.

Ārpus šo piezīmju slejām, esmu ieteicis pensionāru grupēšanos „47 ‘samūru’” tīklos, saimēs, vai ciltīs, kuras laika gaitā attīsta taktiku pret endokolonizāciju**, kuras vadības stratēģija ir ne tikai samazināt pensionāriem atbalstu, tos kūdot pret jaunatni, bet tos ciniski izmanto kā sev izdevīgus balsotājus. Pensionāru  interesēs varētu būt pasākumi, kuri veido ‘jaunsaimniecības’, kuras nodarbojas ar Jāņu zāles audzēšanu un ar tautas dziesmās popularizēto vārdu atdzīvināšanu: „Visa laba Jāņu zāle”. Droši varam paredzēt, ka valdība tad viņus sauks par ‘teroristiem’ un viņu saites nāks izārdīt Drošības Policija no Iekšlietu ministrijas ar rungām, asaru gāzi, un šļaukām rīklē, lai pārtrauktu 47 samūru tiešos nevardarbīgos protestus un gavēni.

http://en.wikipedia.org/wiki/Longue_dur%C3%A9e

**Endokolonizācija==kas notiek, pēc politiskie spēki vēršas pret ‘savējiem’. http://afterthefuture.typepad.com/afterthefuture/2011/01/word-of-the-day-endo-colonialism.html

 

Eso’s Chronicles 366
The following in Latvian.
Cerinju miljons / 17. Mūsu Longue durée vēsture*
© Antons Benjamiņš

Ja mana vēstures grafika ir uz pareizā ceļa, tas ir tāpēc, ka to rada krīze un stagnācija Baltu vēsturē. Kā ūdens vai tinte sūcas caur salvetei, lai cik tā dekoratīvi skaista, un žēl būtu to lietot, sūce tomēr liecina par salvetes saburzīšanas nepieciešamību.

Kaut neesmu vēsturnieks, bet cilvēks, kuru vēsture interesē, es labu laiku jūtu, ka kaut kas neštimmē ar vēsturi, kuru mums māca skolas un kuru mums atkārto mēdiji. Parasti neviens, kurš nav specializējies vēsturē pie jaunas, teorijas neķersies. Ienāk prātā, ka tā sauktie konsensa vēsturnieki ir tā kā ar asinīm parakstījušies atbalstīt konsensu, un, ja arī viņiem ir šaubas, reti kāds izteiks domas pret it kā zeltā iegravētās vēstures mozaīku.

Kad pār pasauli valda informatīvās varas sinhronizētās klišejas un domāšanas procesi, tad rodas iespēja ‘jebkuram’ uzkāpt uz skatuves un izteikt savu pretrunīgo domu, jo, kas to zina, varbūt izraisās tālāki pavedieni, kuriem pieķeras disidenti, kuri sinhronizējas tikai ar suverēnu domu procesiem.

Ja esmu uz pareizā ceļa, cik nepatīkami, ja valsts valdība, kura padota visvaldošai komerciālās realitātes virspusībai, dodas valsts valdīšanā, caur burbuļu mākoņiem. Tā valsts vīri un sievas noved tautu tādā strupceļā, ka valsts izirst, ilgtermiņā pāri paliek tikai iztukšota un no viegla alumīnija darināta zāļu tāfelīte.

Kamēr lielvalstīm ir grūti ‘Titāniku’ pagriezt, un pirms tā paspēj pagriezties, jau notiek katastrofa, tad mazām valstīm pagriešanās nepieciešamība dod izdevību parādīt sevi ar apķērību un laicīgas alternatīvas ieviešanu.

Bet, ja mazā valsts ieķeras un padodas lielvalsts vadībai tik cieši kā liekas tagadējā Latvijas valdība, tad arī mazs kuģītis var pārvelties pasaules malai pāri un iekrist Visuma bezdibenī, no kura izkāpt nevar neviens.

Ja ir nepieciešams atrast kādu, kura domu procesi nav sinhronizējušies kā vienā ticībā un vēl tik veidojās, tad nav tālāk jāmeklējas, ka nesenā (2014. maijs) ES balsošanā, kurā  izgāzās tik daudz ES valdošās politiskās partijas, jo nesaņēma tuvu tik daudz balsu kā bija cerējušas. Šeit var pieminēt Anglijas un Francijas Neatkarīgas partijas, kuras aizstāv savu valstu suverenitāti, respektīvi: Anglijā politiķis Farage http://www.youtube.com/watch?v=myyefkePyI0  un Francijā Le Pen http://www.youtube.com/watch?v=w_qYKa1n8Es , un tos valsts iedzīvotājus, kuri balsoja par viņu partijām.

Šodien pasaule jūt, ka atrodas lielu pārmaiņu priekšvakarā. To arī jūt balsotāji Latvijā, bet līdz šim Latvijas ‘lielās’ politiskās partijas ir izturējušās pret valsts civiliem** iedzīvotājiem ar cinismu un pretrunīgu darbību, kas izteikti parādījās, kad Saeima noraidīja referentu par lata (un suverenitātes) paturēšanu pašu rokās.

Kad pagājušā gada jūlijā es uzsāku gavēni, kas bija domāts, lai izteiktu valstij savu pretrunu, un par to ziņoju vairākiem mēdijiem, neviens no tiem neatsaucās. Iespējams, viņi arī nebūtu neko pieminējuši, ja es tūlīt būtu aizgājis aizsaulē. Citiem vārdiem: „Mums vienalga. Mēs varonīgi uz nākotni, kura mums skaidra (mēs bezjēdzīgi ticam, ka vis uzlabosies). Lai mirst, būs miers.” Starp mana protesta neatbalstītājiem atradās kāda Latvijas ne-valstiskas organizācijas (NVO), kas sevi sauc „Politika”, vadītāja, kurai ‘politika’, nozīmē atbalstīt varas centralizāciju un federalizāciju ASV, Čīnai, ES, un KF par labu.

Mēs klausāmies vairāk kāda NATO komandiera propagandā, kurš pakļaujas ASV interesēm, kā apsveram savas valsts iedzīvotāju intereses. Mūsu interneta portāli ir pārpildīti ar aģentiem, smadzeņu vēdinātājiem, kuri rīda portāla lasītājus atbalstīt militārismu. Viens tāds portāls sevi sauc, svešvalodā, par Saules Dievu.

Lai kā, latviešu vēsture, ja mēs tajā ieskatāmies no ilgvēstures (longue durée) perspektīvas, saista mūs ar mežiem, kur mēs pārtikām no dabas veltēm, kur nodokļus sapņu ķēniņam aizstāja dāvanas un ekonomija, ko sauc par savrup ekonomiju.

* http://en.wikipedia.org/wiki/Longue_dur%C3%A9e

**Civilie iedzīvotāji—no Paul Virilio jēdzieniem: „Kara industrija atbalsta-rada civilās sabiedrības neattīstību....”. „...Iepriekš karš notecināja civilās sabiedrības [asinis], tagad to pašu dara miers....” „...Tā sadursme starp diviem ģenerāļiem no Parīzes Komūnas un komunāristiem, kuri divi vēlējās vadīt populāru karu http://en.wikipedia.org/wiki/Paris_Commune, bet kuru nevēlējās komunāristi, jo viņi vēlējas cilvēces karu (people’s war) bez (ģenerāļu vadītas) stratēģijas.” Tas nozīme cilvēcei jāvada  ‘karš’ laika (time) telpā, ne telpā kā tādā. (Paul Virilio, Pure War, 9. nodaļa, „Endo-colonization...”.