EC 581 at http://esoschronicles.blogspot.com/

Kirti Muķa (Svētā seja)

By © E. Antons Benjamiņš, 2016

6. Ķēniņš Jānis Klīvkājs. Akts 2

I  Pagaidu altārs kādā Rīgas parkā.

Uzsvars:

Glābēj! Glābēj!

Svētīts tavs vārds

tautas dziesmās,

kas mūžam nebeidzās!

Ķēniņš Jānis Klīvkājs:

Mani mīļie bērni,

Mani dēli, meitas,

Rīgas pilsoņi!

Kāpēc jūs klausat

Tik bezjēdzīgus un

nesaprotamus vārdus,

kādi nāk no

šī muldoņa mutes?

Kurš no jums saprot

viņa vārdu nozīmi?

Kāpēc esat tik bēdīgi?

Es nāku uzklausīt

un izprast,

kas jums kaiš.

Kāpēc gan

jūs uzklausat

šo kurkstošo vardi?

(Ķēniņš Jānis pagriežas

uz priestera pusi)

Tu, tur baltajā kreklā,

es nezinu tavu vārdu.

Tu esi ribinājis

un kurkstējis

pietiekami ilgi

par sen zudušām.

draudzēm.

Kāpēc tu traucē

šos meža ļaudis,

visi no kuriem

tagad ir lepni

Rīgas pilsoņi?

Atbildi man

šo ļautiņu vietā,

Jo ir skaidrs

viņi nav pieraduši

uzrunāt ķēniņus.

No kā viņi baidās?

Ko viņi grib?

Priesteris:
Ak, varenais

Rīgas un

senās Jersikas,

Ķēniņ Jāni,

dižpriesteris Tirēsijs

sūta mani parunāt

kā ar Rīgas jauniešiem,

tā pensisonāriem.

Skat, varenais ķēniņ,

ka visi lokās

ap svēto altāri,

kur slēpts īsts, bet

nekad nepieejams

zelta pods.

(tas, kas

pie tā tiks

momentā mirs.)

Tomēr, viņi netiecās

pēc zelta,

bet sauc

meža un purva Sumpurni. Skat,

varenais Ķēniņ Jāni!

Te maize klāta

ar sviestu, biezpienu

un medu.

Te siers mērcēts

olivu eļļas un

ķiploku mērcē.

Bet Sumpurnis

kā nenāk, tā nenāk.

Tiek runāts,ka šis

pilsēstnieku Dievs

esot pie nāves sliekšņa.

Tam esot kāds

slēpts iemesls.

Es bīstos,

Ka meža bērniem

sāk trūkt pacietiba

turpināt ciest

lapseņu un

sirseņu dzēlienus.

Ak, Ķeniņ Jāni,

dzirdu ļaudis

murminam,

ka Zemes māte

sūta mums krupjus,

kādi prasīs

dzert asinis,

varbūt pat

mūsu bērnu asinis.

Pat desmit

slavenākās

Rīgas maukas,

īpaši aicinātas

nākt mums palīgā,

un ar augsti

paceltām pakaļām

un zemi noliektām galvām

vilina Sumpurni uzklausīt

mūsu lūgšanas.

Ak, vareno Ķēniņ Jāni!

Paosti gaisu.

Vai tas nesmaržo

pēc degošu

spalvu viraka?

Jel piesauc

savu vecvectēvu

Kadmu, Rīgas dibinātaju,

nākt mums palīgā

Citādi te visiem

pienāks liģe.

Uzsvars un Atsvars

(viens pēc otra):

Ak! Dievišķo Ķēniņ Jāni!

Daudz gadus secen

ar tavu palidzibu

mēs atbrīvojāmies

no Sumpurņa lāsta.

Tu mums atnesi

labākas dienas.

Tu izcirti

bīstamos krūmus,

uz kuriem

žonglieri un bumbiņu virpuļotāji

vilināja

mazuļus un pensionārus.

Arī viens otrs no mums,

sirds sāpju mocīts,

krūmos pazuda.

Kaut mēs lūdzām

ar paceltām rokām,

mēs lūdzām bezcerīgi

--līdz atnāci Tu,

ak, vareno Ķēniņ Jāni,

un izglābi mūs

no Sumpurņa lāsta.

Tu esi

mūsu Dievs un sargs,

tu mūs iemācīji

nebīties

no vilkiem.

Tevis dēļ

mūsu bērni

vairs nevicina rokas

cerībās pārlidot aizai,

kas izplēšas

Sumpurņa tempļa

terraces priekšā.

Tevis dēļ, ak Jāni,

mēs vairs nemurgojam,

ka maitu putnu knābji

rausta mūsu zarnas

un modina mūs

celties no miega un naves.

Kēniņ Jāni,

mēs atkārtoti

esam cietuši insultus

un triecienus,

un mūsu griba

vairs nedarbojās.

Ak, varenais Ķēniņ,

ak, nemirstīgi

slavenais varoni,

mums vairs nav

ne smaids, ne prieks.

Savu bērnu dēļ,

Mēs krītam

tevis priekšā ceļos,

un lūdzam tevi

mūs uzrunāt

ar vārdiem, kas glābj.

Neatturi no mums, Jānī,

savas dziedinošās rokas

un mierinošos vārdus!

Ak, Ķeniņ Jāni.

nepieļauj

nevienam teikt,

ka esi

solījis mums gaismu,

bet tumšas ēnas

joprojām

mūs vedina atklāt

pazudušā ķēniņa

Visvalža pīšļus.

Ķēniņš Jānis Klīvkājs:
Mani mīļie bērni,

Rīgas pilsoņi,

jūsu cerības

dod man cerēt

uz labām ziņām.

Es pazīstu jūsu sāpes.

Tāpat kā jūs,

esmu no miesas

darināts.

Tāpat kā jūs

ari es jūtos labāk,

kad esmu cerības

aizmirsis.

Taču es ciešu

pat vairāk,

ka jūs.

Es ciešu ne tikai savas,

bet visas Rīgas un

nodedzinātās

Jersikas sāpes.

Man arī ir bērni.

kuriem veltu

lielu uzmanību.

Domāju, ka zinu

kur meklēt palīdzību.

Esmu sūtījis

Princi Kārli,

mežu cirteju starastu,

Ķēniņienes

RaŽannas brāli,

liecinieku

tūkstoš upuraitu

vaimanām,

cilvēku, kas

ir sevi saistījis

ar mums,

sniedzot

skaļus

uzticības zvērastus.

Šo pašu brīdi,

Princis Kārlis apciemo

Saules Dieves

gaišos tempļus,

kur Saules meitas,

met zibens ķertas

ozolzīles.

Cerams, ka

šo pašu brīdi

Saules meitas

no zīļu

dzīvā un

jau zemē iesakņotā

zvaigznāja

lasa mums ziņas:

kas un kā

glābs Rīgu

senās Jersikas vārdā.

Kas ir tas,

kurš vainīgs

pie mūsu nelaimes?

Kurš ir tas,

kurš mani,

Sumpurņa kāvēju

un Rīgas bērnu glābēju

vaino

par Rīgas nelaimi?

Priesteris:
Klau! Klau!

Sargi taurē,

dod signālu!

Princis Kārlis

ir atgriezies!

Ķēniņs Jānis Klīvkājs:

Ceru, ka viņš nāk

ar labām ziņām.

Priesteris:
Ziņas būs labas

Kārlis nāk

ar smaidu.

Ķēniņs Jānis Klīvkājs:
Mēs drīz zināsim...

Re, te viņš ir

Sveiks, svaini!

(Ienāk Princis Kārlis.)

Princis Kārlis:
Sveicināti, godājamais

Ķēniņ Jāni!

Kā veicas Rīgā!?

Nesu valdniekam

svarīgas ziņas.

Ieiesim pilī.

Kamēr es pūtinu kājas,

un kalpiņi attīra

manas sandāles

no putekļiem,

es pastāstīšu vairāk.

Būs tev uzzināt

kas un kā.

Ķēniņš Jānis Klīvkājs:

Princi Kārli, mēs visi

Esam nepacietīgi dzirdēt

kas jādara, lai mūsu pilsēta,

jau devēta Liģe,

ātrāk dziedējas.

Princis Kārlis:

Saule grib darbus redzēt,

ne tikai

tukšus vārdus dzirdēt.

Ja es stāstu

Saules atklājumus,

prastu

ausu priekšā,

var notikt pārpratums,

kam var sekot

nepārdomāta rīcība.

Ķēniņš Jānis Klīvkājs:

Kādi atklājumi, kāda rīcība?

Man nevajaga mistērijas.

Kādas ir ziņas?

Princis Kārlis (čukst):

Saules meitas tev sūta

pilnu podu ar zeltu.

No Saulstarotu upju

zelta spoguļu virsmām

tas smelts.

Ķēniņš Jānis:
Nav noslēpums,

ka Rīgas pilsoņiem

patīk dāvanas

ar dievišku starojumu.

Tomēr,

runā un negaidi. Stāsti,

ko stāsta Saules meitas.

Visa Rīga cieš un jūt

vienas un tās pašas

sāpes.

Princis Kārlis (negribīgi):
Ķēniņ, atceries,

ka valdība balstās

uz ķēniņu škistību

un pavalstnieku uzticību.

Par to nedrīkst būt šaubu.

Viņsaule mūs sūta

šo sauli iekarot,

nāvi nebīties.

Tas ko dzirdēsi,

nav manis izdomāts,

bet to stāsta

Saules meitas,

kam ausis laiza

medu kāras

čūsku mēles.

Labi, redzu,

Ka esi nepacietīgs.

Tātad

Saules meitas ziņo:

“Ejiet ravēt nezāles,

pirms to saknes ieaug

tik dziļi,

ka būs grūti

tās vairs izravēt.

Ķēniņš Jānis:
Pār kādu nezāli tu runā?

Ražas laiks ir pagājis.

Ravētājas

jau atrodas rijā

kur vicina spriguļus

un kuļ labību.

Princis Kārlis:

Nezāle, Ķēniņ Jāni,

šoreiz ir cilvēks.

Mums ir jāatrod

šo bēguli

no naves,

un jāizravē viņš

no sabiedrības.

Saules meitas

nenosauca viņu vārdā,

jo tas mums pašiem

jāatklāj.

Citādi Rīga būs

par savu esību

paradā Liģei,

kas ne tikai no

senlaiku biskapa,

bet slepkavas,

kas joprojām

mūsu vidū.

Ķēniņš Jānis Klīvkājs:

Slepkava? Kur?

Princis Kārlis:

Ķēniņš Jāni,

nav noslēpums,

ka pirms tu

ieradies Rīgā,

pār mums valdīja

Ķēniņš Visvaldis.

Visvaldis bija

Ķēniņa Kadma,

Rīgas dibinātāja,

mazdēls.

Tava vecvectēva

māsai Eiropai

bija divi dēli,

dvīņi,

kas kāroja

Rīgu valdīt.

Brāļi strīdējās,

kurš valdīs

Rīgu pirmais.

Viņu strīds

Kļuva skarbs,

un draudēja

onkuļa Kadma

dibināto pilsētu nodedzināt.

Lai novērstu nelaimi,’

Ķēniņš Kadmus

upureja

savu mīļāko

melno govi,

un izgrieza

tai mēli.

Lai izbeigtu stridu,

Kadmus meta mēli

starp dvīņu

bruņotiem spēkiem.

Mēle bauroja un

vainoja ikvienu par

savas mātes nāvi.

Uzsvars un Atsvars:

Mēle bauroja:

“Jums nebūs

nevienam

pār Rīgu valdīt,

ja nebūsiet ar mieru

pieņemt nāvi.

ka pienākas

debesu kaujiniekiem

no savas rokas.”

Princis Kārlis:

Par nožēlu,

dviņu rokas pieder

kā vienam,

tā otram dvīnim.

Ko dara viens,

to dara otrs.

Tāpēc savā starpā

Dvīņi sāka ķildēties,

līdz gulēja

viens otram

pie kājām.

Laika gaitā,

melnās govs mēle

Ķeniņam Kadmam

savas mates,

melnās govs

nāvi piedeva,

jo zināja,

viņš savus grēkus

un netaisnības

segs ar godu.

Kā zināms,

Ķēniņš Kadmus

pret sevi

pacēla zobenu,

no kura

kā zibens

izskrēja Dieva

žēlastība un trāpija

Ķēniņam sirdī.

Ķēniņš Jānis Klīvkājs:

Esmu

par šo ķēniņu

dzirdējis.

Bet, lai tas stāsts

citai dienai.

Mums tagad svarīgāk,

kur atrast slepkavu.

Kurš no jums

ir redzējis viņa pēdas?

Princis Kārlis:

Mums jāmeklē

vainigais

mūsu pašu zemē.

Mums ir jāieskatās

cilvēku darbos.

Tikai darbi,

reti kad vārdi

dos ziņu,

kas vainīgs.

Ķēniņš Jānis Klīvkājs:

Vai ķēniņš Visvaldis

Nomira pilī?

Esmu dzirdējis, ka

viņš mira kādā ceļojumā

kādā apburtā mežā.

Esmu dzirdējis,

Ka kāds gans,

negribēdams

nogalināt

savu ganāmpulku,

nodokļu dēļ,

esot viņu

nodūris.

Princis Kārlis:

Ķēniņam Visvaldim

bija sarunāta

slepena tikšanās

ar vēstnešiem

no mums svešām zemēm,

ar kurām

mums bija

tirdznieciski sakari.

Tikšanās notika mežā.

Ķēniņš Visvaldis

no meža

mājās neatgriezās.

Miesas sargi,

visi godīgi

nodokļu vācēji

arī neatgriezās.

Izņemot vienu.

Ķēniņš Jānis Klīvkājs:

Slepeni randiņi mežā

ir riskanti.

Ko teica

dzīvi palikušais sargs?

Vai viņš zināja

stāstīt,

kas notika?

Kas tie tādi vainīgie?

Cik tādi bija?

Princis Kārlis:
Dzīvi palikušais aizsargs

nevarēja

neko skaidri atstastīt.

Gan stāstija,

ka Ķēniņš Visvaldis

ir apglabāts

kādā meža cūku

dubļu vannas bedrē.

Vīrs teica, ka zin,

kur kaps,

un solija mūs tur vest.

Bet kāds

Viņu noindēja

pirms mēs

varējām sarīkot

ekspedīciju un

Ķēniņa pīšļus

pārvest uz Rīgu.

Nav nekāds brīnums,

ka rīdzinieki

laiku pa laikam

dzird naktī

Ķēniņa vaimanas

pa ielām aurojam.

Virs Kēniņa Visvalža kapa

neaug ozols,

kam zīles uzsūc

Ķēniņa sāpes,

un baro

jaunus varoņus.

Ķēniņš Jānis Klīvkājs:

Tā tad slepkavam

pie mums

dzīvo draugi?

Princis Kārlis:
Nodokļu vācējs

nebija precējies.

Viņam nav pēcnācēji.

Pirms

viņu paaugstināja

nodokļu vacēja amatā,

viņš tīrīja

zirgu staļļus.

Ķēniņš Jānis Klīvkājs:

Vai bija izmeklēšana?

Princis Kārlis:

Mēs atradām,

kādu staļļa zelli,

kurš it kā esot

bārenis, kādai

dzemdībās mirušai

virtuves kalponei.

Zellis to esot

bieži jājis.

Bet puisis galvoja

ka neko nezinot,

jo nekad neesot

ar tēvu iepazīstināts.

Viņš tagad

arī vairs nav dzīvs.

Viņu turpat stallī

nospēra zirgs.

Ķēniņš Jānis Klīvkājs:

Labi, paldies,

pagaidām pietiks.

Esmu pateicīgs

Saules meitām

par ziņām.

Paldies, svaini Kārli,

par ziņneša lomu.

(Ķēniņš Jānis pagriežās un uzrunā pie altāra sapulcējušos rīdziniekus:)

Mani bērni,

Rīgas dēli un meitas,

savāciet

savus ziedojumus,

un ejiet mājā.

Sasauciet vecāju sapulci.

Pastāstiet viņiem, ka

Ķēniņš Jānis

vēlās aprunāties.

Tie, kuri nogalināja

Kēniņu Visvaldi

apdraud mūs visus.

Darīšu visu,

ko varu, lai

slepkavas atrastu.

Rīga, cēlta

no Jersikas

uguns balinātiem

kaulu kaļķiem,

gaida mūs visus

atcerēties

vecvectēva cerības.

Tikai tad mēs spēsim

atjaunot

savas kopienas

Jēruzālieni.

Mēs nedrīkstam kļūt

par čekas maisu

pelnu bedri.

Priesteris:

Ceļaties, latvieši,

mūsu lūgšana

ir uzklausīta.

Mūs glābs

Ķēniņš Jānis

nemazāk droši,

ka Ķēniņa Jāņa

sensentēvs,

kurš pie

Tabora kalna

pakājes avota

dibināja Jersiku.

Lai dzīvo,

Ķēniņš Jānis.

Viņš atbrīvoja mūs

no Sumpurņa vienreiz!

Viņš atbrīvos mūs

no Sumpurņa otreiz.

 (Iziet Ķēniņš Jānis un visi. Tikai kori paliek.)

Uzsvars:

Cerību Dieve!

Mīļo Saulit!

Mīļās Laimas acs!

Mūsu nemierīgo

siržu auklīt!

Mums atvieglinājums

zināt,

ka nebūs

mums upurēt bērnus,.

un nebūs

sevi kaut,

viņu vietā.

Dievs svētī,

Ķēniņu Jāni.

Viņš mūs glābs.

Atsvars:

Tas man

neticami.

Kā tā?

Kas ir mainījies?

Vai pilsētnieki atkal

pārsit laucinieku likumus?

Kas tas par dūzi,

ka sievas bērnus vairs

nedzemdē, bet

no dzemdēm

ar nazi izgriež?

Vai esam aizmirsuši,

ka drīz

pēc Sumpurnis

tika padzīts no meža,

un simts

šķēpu bakstīts

piedzīvoja

upurbērnu likteni,

kad leca aizā—

priesteris Tirēzs

izsludināja

lāstu, re:

“tagad visiem,

ne tikai,

pilsoņiem un ķēniņiem

būs upurēt dzīvības.

“Atcerieties, ko

teica Ķēniņš Kadmus.

‘Mana mīļotā

melnā gotiņa,

kuru ar svecēm

ragu galā

upurēju,

lai atjaunotu

nelaiķa tēva Jersiku,

lai atmiņas par

Jersikas templi

būtu iekaltas vesturē

kā garants,

ka cilvēkiem

ir jāzin

sevi upurēt

līdz ar govi

un jēru.

Uzsvars:

Citādi mums ies

kā gāja dvīņiem:

kādi dzima

no čūskas ragiem.

Mēs viens otru

mūžam sitīsim

gaidot uz dzimumu,

kam nav lempts

atdzimt.’

Atsvars:

Bet Ķēniņš Jānis

vēl spītīgs ego,

kās nesaprot,

kas viņš ir

un kam viņš

nācis.