Citas Vēstures Stāsts
Autora tulkojums
no angļu
”The Life Review of Robin Ludd”
By © Anton
Vendamenc, 2018
Senāk dzejnieki izteica intīmas jūtas ar dabas
starpniecību. Viens no labākiem šī laikmeta piemēriem ir vācu dzejnieka Gēte
dzejolis “Kennst du das Land?” “Vai pazīsti to zemi...?” Šodien
pilsētas tādu intīmu vienotību ar dabu ir izdzēsušas un atvietojušas ar progresīvu
intīmās dzīves klāstu pilsētnieku gaumē. Šī kustība iesākās ASV, kur betons
bija atvietojis mežus un laukus ar tādu pārliecību, ka dzejnieki sāka atvietot
dabu ar tā saukto ‘Es’ vai konfesijas
dzeju. Šī dzejoļa (“Citas Vēstures Stāsts”) autors savā laikā studēja ar vienu
no linkā minetiem dzejniekiem. Šodien mēs jau dzīvojam laikmetā, kad mežu,
dabu, ‘Es’, un cilvēci aizstāj valdības vara. Vienīgais veids kā aizstāt nodevīgo
valdību ir ar atklāsmi par ģimenes patieso stāvokli, ja vien tāpēc, ka liela
daļa no valdību partijām sakas esam ‘ģimenes aizstāvji’.
2 Vecmātes Stāsts
Sen
sen
Tikai
Saule zin
Tās
dienas
Kad
Viņas
priekšteči
Pameta
Gorgonu
(Kaspijas
jūras dienvidos)
Un
ceļoja
Ar
laivām
Aitām
Un
auniem
Uz
Kaspijas jūras
ziemeļiem
Kur tie piestāja
Astrahānā
Iekrāva laivā sienu
Tad airēja
Uz Volgas
Sākuma avotu
Ar
sievām, bērniem
Jēriem
Un
mantām
Uz
Daugavu
Kura
tecēja
Caur
zemi
Kuru
senāk sauca
Par
Latgali.
Latgalē
Atradās
Jeruzaleme
(Jersika)
Viņu
iecerētais
gala
punkts
Kur
meži
Vēl
nebija izcirsti
Un
odzes joprojām
Sargāja
ogas.
Par
nožēlu
Kāda
cita
Ticības
stāsta
Sludinātāji
Sākot
Ar
1209 gadu
Ar
ģermāņu nažiem
Pipelēm
un meliem
Bija
Jersiku
Atstājuši
izvarotu
Pazemotu
Un
nodedzinātu.
Pēc kam
Vecmātes senči
Atrada Odzi/ Ogri
Un airēja
Uz tās izcelsmes galu
Kurš atradās
(Tā dzirdēju stāstam)
Netālu no
Jēziņ* p-augura.
Tur Gorgāni (گرگان)
Mainīja cilts vārdu
Uz Jāriyāņiem (यारियां).
(Vārdu, kas hindi
valodā nozīmē ‘gani ar ieročiem’)
Vietejie to izrunā
‘Jurjāņi’
Līdz šai dienai.
Tur mežā pie ezera
Saukts Pulgosnis
Vai Furgonis
Vai Fuhrjānis vai
Ceļmalnieku krogs
Viņi uzcēla
Un pelnīja naudu
Kā pavadoņi
Tiem kuri
Joprojām nāca
Uz Gaiziņ
(Jaiziņ/Jēziņ?) kalnu
Klausīt
Ziņas no nākotnes.
Viņu kaimiņi
Tāpat kā Gorgānā
Bija jāņi, gani
Bet meži
Kur ganīt
Bija plašāki
Un vilku vairāk.
Jarijāņiem
kaimiņi
Arī
bija bēgļi no
Ādu
ģērētājiem
Tā
sauktiem
Ģermāņiem,
Kuri
bija iesēdušies
Taurenē
un Madlienā
Un
pieteikušies
Par
pajāņu** un vilku
Un
Dieva
Starpniekiem.
Jarijāņi turējās
Savās jaunās mājās
sedza logus
Ar meža kuiļu
Urīnā dzeltējušiem
Pūšļiem
Kurus jāņi
Sauca par āderēm
(apakšejie ūdeņi)
Un kurus naktīs
Bērni ar pirkstiem
Bungoja
Lai padzītu murgus
Un sikspārņus.
Mežā
Dzīve
Bija
brīva
Tur
valdīja tikai
Dzīvības
gari.
Dievs vēl nebija
Radīts
Bija tikai Dievi.
Iestāsts,
ka
Par
dzīvību
Ir
jāmaksā
Nodoklis
Nebija
vēl
Nevienam
Iesēdies
galvā.
Pie
upītes
Naružas
Vārds,
kas
Domājams
cēlies
No
vārda na-Luddiņa
(Na-rodiņa:
Ļaužu
apsēsta
apkaime).
Šeit
Tūkstoš
gadus pēcāk
Netāļu
No
Vecogres robežas
Mana
vecmāte
Satikās
Ar
skolotāju
Kora
diriģentu
Manu
vectēvu.
Viņiem
piedzima
Pieci
bērni.
Mans tēvs
Dzimis 1892 gadā
Bija otrais.
Dieve Ironija lēma
ka viņa dzīvība
beigsies 13 aprilī
..42 gadā, Astrahanā
Pāris simts kilometrus
Uz dienvidiem
Un pus gadu pirms
Sākās kauja
Par Staļingradu
Tur pat, kur
Tūkstoš gadus iepriekš
Viņa mātes senči
Tēvs
nekad
neuzzināja
Ka
viņa māte
Tika
noslepkavota
(Ja
vien viņš
Par
to klusībā
nebija
Iedomājies
pats).
Neizteiktais
Neiedomājamais
Tika atstāts
Man uzminēt.
Kurš
nogalināja
Manu
vecmāti?
Atbilde
Kā pārsteidzoša
Tā vienkārša:
Vecmātes bijušā vīra
Otrā sieva
Mīla
Mana krustmāte.
Nāvi
nesa
Mantkārība
(gandrīz
vai droši)
Cietsirdība
Un
inde.
Viens
iznīcināja
Mīlas
godu
Otrs
apturēja
Vecmātes
sirdi.
Slepkavība
Netika atklāta
Jo pasaules iekarotāji
Evanģelisti
Pilsētu idealisti
Atrauti no Zemes
Un pārvērtuši
Vārdus svinā
Labu laiku
Jau stāvēja
Pie Latvijas durvīm
Ar svētvārdu burtiem
(“Dievs ar mums”
Pārpildītām mutēm.
Padoti liktenim
Daudz latvieši
Bija aizņemti
Ar domām kā glābties
No Padomijas okupantiem
(to starpā latviešiem)
Kazāriešiem
Un kristiešiem
Kuri bija pārgājuši
Uz laicīgo
Svinā kausēto
Un vārdoto
Ticību
Paradīzi celt.
Nevienam nebija laiks
Iedomāties,
Ka aiz
Sirdstriekas
Var slēpties
Slepkava, cianīds
Un
nauda, nauda
(plana
papīra strēmele)
No
kuras Mīla
Gan
Nespēja
šķirties.
Mīla
Pie
apdrukāta papīra
(vai
tā avīze,
Naudas
zīme,
Vai
likums)
Pielipa
kā lapsene
Noslīkusi
glazē
Saldinātas
tējas.
Uz
jautājumu
Vai
Mīla nogalināja
Savu
otro vīru,
Manu
vectēvu
Atbildi
dod
Vectēva
mēģinājums
No
viņas šķirties.
Vectēvs bija nācis
Prasīt padomu
Manam krusttēvam
Mintautam
Tiesnesim
Latvijas pirmā
Prezidenta dēlam
Kam stāstija
Ka Mīla esot
Kļuvusi neciešama.
Neizteikta
Un minējumam atstāta
Palika
Neizbēgama iedoma
Re: Mīla rauj
Ceturtā
Latvijas prezidenta
Dzimum locekli
Valsts priekšā
Kādi vectēvu
Jau cienījamos gados
izsmej.
***
Tomēr
Tiesneša padoms
Nebija iepriecinošs***
Jo ‘svētā’ likumā
Ierakstītais burts
Sen jau turēja
Vectēvu ieslodzījumā.
Vectēvs
Neuzdrošinājās
No Mīlas
Šķirties.
Par
iemeslu
Atkārtoti
bija
Drukā
iesvētītā
Nauda.
Mīla
vēlējās bēgt
Un
no Latvijas
Uz
savu īpašumu
Ārzemēs,
Sudētijā
Varbūt
Šveicē****.
Mīlai
bija vajadzīgi
Visi
santīmi
Sev
pašai
Un
nākošam iecerētam.
Kaut vectēvu
Devēja
Par Latvijas
Preses karali,
Un miljonāru,
Mīla
Senos grūtos laikos
Bija izmantojusi
Savu sievišķo daiļumu
Kā sievietes vienmēr
(arī viņas māsas
Izmantoja skatuvi
Lai kļūtu redzamākas)
Pēc kam
Neaizmirsa
Paturēt sev
Bankas atslēgu
Un piesavināties to
Kas slēpts
Bankas kastē.
Kad
mutiskie
naves
draudi
No
populistiem pilsētā
(Avīzes
strādniekiem)
Sasniedza
Tēva
ausis
Viņš gāja
Pie Mīlas
Ar cepuri rokā#
Un
dabūja
Dzirdēt:
Ej pazūdi
Man par tevi svarīgāks
Ir mans audžu dēls.
Kad
tēvs iebilda:
Vai
tad tu arī neesi
Krustmāte
manam dēlam?
Mīla
atcirta:
Neesi naīvs.
Vai tad es neatceros
Ka tava māte
Zinādama
Ka vīrišķu mīlestība
Bija mani atstājusi
Labi urbtu
Atteicās no tava tēva
Sķirties
Un deva man
Sabiedrības priekšā
Astoņpadsmit gadus
Tēlot nevainīgu meitu?
(Toreiz laulība
Bija domāta
Uz mūžu)
Kā
zini
Austrietis
Kreons
(Mīlas
māsa
apprecēja
aktieri
No
Austrijas)
Ir
mans audžu dēls
Mantinieks.
Kreons,
Ne tavs dēls
Manto manu mantu.
Kreonam būs
Tavējam nebūs.
Atceries
to dienu
Kad
tava dēla auklīte
Sūdzējās
Ka
Kreona brālis
Mēģināja
Tavu
dēlu slīcināt
Abavā?##
Domā
ko gribi.
Es
nepieteicos
Kļūt
Tava
dēla krustmāte.
Jūs
Alkstot
Manu
naudu
Un
labvēlību
Viņu
man pieteicāt.
Lai
sadzīvotu
Es
jūs neatteicu.
Kā
pats zini
Šodien
Staļins
Pie
mūsu durvīm.
Šodien
vairs
Katrs
par sevi.
Ne
es, bet tu
Esi
muļķis.
Lai tava māte
Piš spokus
Lai jūs
Nosprāgtu un tiktu
Apglabāti mežā.
Jums
taču
Vēl
pieder
Tā
lauku seta
Soklēni
Pie
Naružiņas
Ērgļos?
Mīlas pareģojums
Piepildijās
Kad
mana māte
Tai
pat mājā
Kur
piedzima
Mana
vecmāte
Uzpisa
Tēvu
un mani
(It
kā otru reizi)
Kāda
jauna
Vācu
virsnieka dzīves
Pēdējai
mīlestībai
Par
prieku
Un
kā gadijās
Ar
to
Vairāk
kā droši
Paglāba
sev un man
Dzīvību.
Šis
stāsts
Nav
murgs.
Pat
ja vien tikai Dievs
To
saprot.
Vectēvs
un vecmāte
Abi
noindēti
Pārsteigti
Grūti
stenēja kapā
Un
bruģēja ceļu
Atmiņām
Par
Līgo svētkiem
Kur
visi danco
Ar
vītušiem
Brūniem
Vainagiem
galvā.
*Jēzus=ļoti neparsasts vārds. Kur tads
cēlies? Kādam vārdam tas vistuvāks? Ja padomājam, tad atceramies, ka spāņu
valodā ‘a sus’ (piem. A sus ordenes =
“esmu tavā rīcībā”/ sus=tus=tavā) tiek iekļauts arī vārds “ ‘es’/ esmu tavā
rīcībā. Citiem vārdiem, a sus vēlāk
atvasinājās vārdā Jēzus vai Jasus? Ja pieņemam šādu vai līdzīgu secības
iespejamību, tad vārdam ‘Jēzus’ pamatā ir vārds ‘es’; ikviens no mums. Tomēr,
ne jau mums visiem tāds gars kāds kā Jēzum, kāpēc mes tam piekabinam Kristus,
kas savukārt atvasināts no varda ‘krusts’ vai ‘skusts’. Pēdējais vārds, tagad
izgājis no lietošanas, atzīmē sievietes lakata krustojumu pāri tās krūtīm. Tā
kā Ērgļu apkārtne senāk pakļāvās Jersikas ķēniņvalsts iespaidam, uzskatu, ka
tagadējo Gaiziņkalnu reiz sauca par Jēziņ p=auguri (=auguri=pareģotāji). Nav
grūti iedomāties, ka kalngalā, pēc Rīgas arhibiskaps Alberts sita krustā Jersikas ķēniņu Visvaldi,
iedziedājās auguru gailis.
**pajāņi=pagāni; priekšvārds ‘pa’ atzīmē
kāda lietvārda saīsinājumu vai samazinājumu, reti pat palielinājumu, ka
‘papagailis’, re ‘daudz maz’ gailis. Arī piem. Pa-gale atzīmē saīsinātu koka
gabalu ar kuru darina ugunskuru vai ko bāž krāsnī. Angļu valodā pagale=
‘fagot’. Vārds ‘Jānis’ ir atvasināts no vārda ‘gans’. Senos laikos, kad ļaudis
(Leute, ludds, rod, lays, Ludwig, etc.) vēl dzīvoja mežos, viņu galvenā
nodarbība bija meža un citu dabas dzīvnieku ganīšana. Darbības vārds ‘jānīt’
(ja tads ir bijis) ir sen izgājis no lietošanas, ja vien tas netiek izmantots
vārdā ‘jāt’. Kad varas vīri sāka izcirst mežus, lai celtu sev pilis (pils + sētas), meža ļaudis tika no meža padzīti, un iesāka
dzīvot ap pils žogu, kur ganīšana (janīšana?) vairs nebija ikdiensas nodarbība.
Pēc baroni sāka ieviest tā saukto agrikulturu. izbijušos ganus/ jāņus sāka uztvert kā vīriešu vai sieviešu dzimto
vārdu, re Jānis/ Janīne, kuru nelabvēļi sāka izrunāt ‘pajāņi’, re ‘pagāni’.
Vārdi bieži maina izrunas skaņu un/vai
līdzskaņus. Šo parādību sauc par Grima likumu (Grimm’s Law). Tā piemēram
mūsdienu AmsteRdamu senāk sauca par AmsteLdamu. Iespējams, ka šo fenomenu arī
izmantoja ļaunprātīgos nolūkos, piem. kad ‘muscaria’ /mušmīle tika pārsaukta
par ‘mušmiri’, un katoļu vēsturnieki izgudroja, ka vārdam ‘salašņas’ var dot
lielāku nozīmi, ja to izrunā “Saraceņi”. Saracens, ir tā sauktie musulmaņi, kurus
‘kristieši’ nicina vēl šobrīd. Protams, linkā pieminētā de jure hronoloģija, kuru 16 g.s. izgudroja katoļu vēsturnieks Džosefs
Skaligeri, nekādi nesaskan ar patiesās vēstures vai de facto vai Jauno vēstures
hronoloģiju, kādu piesaka mūsdienu krievu matēmatiķis Anatolijs Fomenko, kura
secinajumiem piekrīt šis autors.
*** Iepriecinošs—Pirmās Latvijas valsts
(1918-1940) pēdējos gados Emilija Benjamiņa bieži pavadīja Latvijas prezidentu
Kārli Ulmani dažādos oficiālos pasākumos, kāpēc tika uzskatīta par Latvijas
“pirmo ‘dāmu” (First Lady). Par to ģimenē neviens nerunāja, ja vien laiku pa
laikam paspruka kāds mājiens, ka vectēvs jutās nelaimīgs un pazemots. Par
Emīlijas un Kārļa Ulmaņa attiecībām pat neierunājas Pēcpadomijas latviešu lubiņu rakstniece Muktupāvele savā lubene ”Mīla”, kaut simbolisks Mīlas
un Kārļa laulības foto redzams 381 lpp, tā sauktā svinīgā vakarā ar nosaukumu ‘senču
kāzās’. Šīs M/K attiecības tiek slēptas (grāmatu sponsorē Pēcpadomijas Latvijas
valsts Kulstūras fonds ar Antona Benjamiņa ģimeni nesazinoties) līdz šai
dienai, ja vien, lai sargātu K. Ulmaņa reputāciju. Ne jau Mīla pārveda lielas
naudas summas uz Šveici bez Ulmaņa seguma vai piekrišanas. Izvest naudu no
Latvijas tajos laikos bija ar likumu aizliegts. Vairāk par Muktupāveli kā ‘vēsturnieci’
turpmākās nodaļās.
****Šveicē/ Sudētijā—daļēji arī Morāvijā.
Manu gēnu analīze rāda, ka mani tuvākie gēnu radinieki dzīvo Hercogovinā un
Bosnijā. Kad 1209 gadā Romas pāvests Inocents III uzsāka tā saukto Albigensijas
Krusta karu pret Bogomiļiem un katāriem (kā Ocetānijā, tā Latvijā, pēdējā
kurā katārus iesauca par ķeceriem. Pēdējais vārds sevī satur vārdus kā heretiķi tā katāri. Pirms un pēc Krusta kara,
katārus un bogomiļus Bosnijā sargāja Bosnijas varas vīri, iespējams tāpēc,
ka viņi arī bija katārticīgie. Kaut katoļu baznīca uzskata katārus par heretiķiem,
fakts ir, ka patiesie heretiķi ir katoļi, kas mēģina iznīcināt kadu sen (pirms
viņiem) izcēlušos garīgo ticību, jauktas teoloģijas ticībai (garīgai un
laicīgai, re nodokļu attaisnotājai) par labu. Tomēr, ne visi katāri tiek
izkauti; daudzi dodas pagrīdē un turpina apkarot katoļu uzbāzību. Latvijas
katāru izcelsme ir neskaidra; domājams tie ir hibrīds starp agrīniem bogomiļiem
cum katāriem un katāru bēgļiem no Ocetānijas pirms 1209 gada Albigensijas Krusta
kara. Kaut mūslaikos Latvijā par katāriem liekas neviens nav dzirdējis, visi ir
dzirdējuši par “Lielvardes jostu”, par kuras izcelsmi arī neviens tālāk
neinteresējās vai to piesaka par absolutu mistēriju. Gadās, kad latviešu
pašapziņu atjaunoja herrnhūtieši no Morāvijas, viņu lielākie panākumi bija
telpā, kas kā pieaugošs mēness stiepās no Lielvardes, uz Madlienu, Taureni,
Ērgļiem, Vecpiebalgu, Cēsīm, Priekuli, Liepām, Valmieru, Matīšiem, Mazsalacu,
Aloju, līdz pieskārās Baltijas jūrai Ainažos. Ne jau tas negadijiens, ka
Krišjānis Valdemārs dibināja pirmo latviešu jūras skolu Ainažos (1867 g), nevis
Rīgā.
Piezīme: Ņemot vērā manu un ģimenes vīriešu
gēnu izcesmi Bosnijas apkārtnē, nedomāju, ka par to nezinaja vectēvs. Kā bogomiļi/
katāri kļuva par herrnhūtiešiem ir jāmin, bet viena iespēja ir, ka turēšanās
pie senās kristīgās ticības (kura cēlās nevis no katoļu baznīcas pretenzijām,
bet drīzāk atsaucās uz Pareizticīgās un musulmaņu ticības vesturi), viņi
piebiedrojās Jāņa Husa (1372-1415)
kustībai. Manu prāt, tas ir tas ceļš, pa kuru vectēvs nonāca Latvijā, kur kopā
ar citiem hernhutiešiem (kungu cepurēm), pēc Lielā Ziemeļu kara, centās atsjaunot
Dievzemīti. Kā zināms ‘Dievzemīte’ vēl atbalsojās kantātā “Dievs, Tava zeme deg”, kuru latvieši
piesauca Otrā pasaules kara pēdējās dienās vācu okupētā Latvijā.
Ir jāņem vērā, ka ‘hetmans’ (burtiski
Herrnhūts/ kungu cepure) ilgus gadus ir vārds ar ko tiek nosaukts Ukrainas
galva un vadonis. Wikipedia dod minējumu, ka vārds nāk no vācu Hauptman (Head
or chief) caur poļu valodu, ‘hetman’, uz Ukrainu. Tas tā var būt. Tomēr drīzāk vārds
ir kāds atvasinājums no turku valodas, vai viltus vārds, kāds tiek pielipināts
‘kazākiem’, kaut drīzāk ‘kazāku’ lomu spēlē ‘kazāri’, kuri ir ebreju tautas
priekšteči no turkmeņu sagrautas Kazārijas. Tā pat personas vards, parasti
pieņemts kā slāvu izcelsmes, re: Sergejs, ir drīzāk atvasināts (sekojot Grima
likumam) no turku nomādu Seljuks (Serģuk?) vārda. Lai kā tas būtu (varas
viltojumi un dabiskas izrunas maiņas ir tik daudz, ka nav viegli diegos
sagriezto kamolu satīt un saritināt bijušā), ‘het’ ir vārds, kas ir ļoti
līdzīgs ‘Hut’ (vācu) un ‘hat’ (angļu), tātad atzīmē ‘cepuri’.
#Rolands Ozols, viens no Jaunāko Ziņu
redaktoriem, savā grāmatiņā “Pēdējā Mohikāņa stāsts” raksta, ka ir dzirdējis,
ka Emīlijai esot bijis īpašums kaut kur Sudētijā. Ja tā, tad domāju tur bijusi
kāda noteikšana vectēvam, jo tas, kopā ar Morāviju, ir husītu izcelšanās
centrs. Var arī būt, ka tā bija vieta kur vectēvs ar savu otro sievu bija
paredzējuši pavadīt savu pensijas gadus (ja tā, tad iecere nesanāca). Esmu
dzirdējis, ka tads īpašums (villa) Emīlijai esot bijis Šveicē, kur bankās viņa
bija ieguldijusi lielu tiesu savas naudas. Starp citu, Kanādas prāvas
secinājums, kāpēc testamentā netiek minēti Šveices ieguldījumi, nav vectēva
darījums, bet to viņam liedza Mīla, kura tur naudu iegulda tikai sev un K.
Ulmanim par labu.
Kad man gadijās tikties ar Rolandu Ozolu Ņujorkā
(cik atceros 1980 gadu otrā pusē), viņs stāstija, ka šo epizodi viņam esot
atstāstījis Mīlas sekretārs. Liekas es par to arī esmu kaut kur lasījis, bet
neatceros kur.
##Attiecības starp Mīlu un viņas vīra pirmo
sievu (dzimusi Jurjāne), manu vecmāti, un pēcnācējiem bija grūtas no pirmās
iepazīšanās. Tam pamatā ir vecmātes parliecība, ka Mīla neskaitās nekas vairāk
kā viņas vīra konkubīne, kurai pēc baznīcas likumiem nav juridiskas tiesības
uzskatīt viņas vīru par savu, ne ārī viņai vai viņas mantiniekiem ir tiesības
kļut par viņas vīra mantiniekiem. Atcerēsimies, ka Krievija nepiedalijās pie šī
miera līguma parakstīšanās. Šo stāvokli dramatiski maina Padomijas-Latvijas
1922 g miera līgums, kas pārtrauc Krievijas ietekmi Latvijā, kā arī maina
baznīcas varu un autoritāti Latvijā; tas ir, līdz ar miera līgumu stājas speak
1648 g slēgtais Vestfālijas
miera līgums, kas atņem varu baznīcai un paredz valsts laicīgo varu par
vienīgo varu. Manas slīcināšanas epizodi labi atceros. Mani paglāba auklītes izmisīgie brēcieni no krastmalas,
kas Mīlas audžu dēla brāli, kurš bija mani ievilcis upes dziļākā vietā,
iebaidīja. Nevaru neiedomāties, ka par mani gados vecākais puika tā būtu
rīkojies, ja viņu uz to nebūtu mudinājušas
un ispaidojušas aizkulisēs dzirdētas runas.
