Citas
Vēstures
Stāsts
Kādas ģimenes
stāsts dzejoļa formatā
Veltīts Žanetai
Pimenovai
(pēc autora nāves
ar visām © tiesībām ši dzejoļa
latviešu valodas versijai)
© Antons Vendamenčs, 2018
SATURS
Kanto
1. Kā tas sākās
2. Vecmātes Stāsts
3. Vectēva Stāsts
4. Tēva Stāsts
5. Daži Papildinājumi
6. Ar Lazdas Zaru Rokā
7. Kūleņi
8. Pirmā Armagedona
9. Izvilināti No Meža
10. *Asterika
11. Zem Durvīm Asaras Tek
12. Durvis Iziet Uz Mežu
Senāk
dzejnieki izteica intīmas jūtas ar dabas starpniecību. Viens no labākiem tā
laikmeta piemēriem ir vācu dzejnieka Gēte dzejolis “Kennst du das Land?” “Vai pazīsti to zemi?” Šodien pilsētas
šādu intīmu vienotību ar dabu ir izdzēsušas un atvietojušas ar progresīvu
intīmās dzīves klāstu pilsētnieku gaumē. Pretestība šai ‘pilētnieku gaumei’
iesākās ASV, kur betons bija atvietojis mežus un laukus ar tādu pārliecību, ka
dzejnieki sāka atvietot dabu ar tā saukto ‘Es’ vai konfesijas dzeju. Viens no šīs kustības pirmsācējiem
bija dzejnieks ”Walts” Whitmans,
(ap 1850) pēc kam ap 100 gadus pēcāk sekoja Roberts Lowells, u.c. Šī dzejoļa
(“Citas Vēstures Stāsts”) autors savā laikā studēja ar vienu no linkā minetiem
ASV dzejniekiem. Šodien laikmets ir progresējis uz laikmetu, kad arī Latvijā
mežu, dabu, ‘Es’, un cilvēci aizstāj valdības vara. Par to liecina ‘Ziemeļvidzemes
Biosēras’ valdības centra pārcelšana un Siguldu, kur pilsētnieku izvarots
veidojas kūrort, kas atvieto dabu. Vienīgais kā cilvēka prātam atbrīvoties no
valdības ir ar atklāsmi par ģimenes patieso stāvokli, ja vien tāpēc, ka liela
daļa no valdības aizstāvjiem sakas esam ģimenes un zaļās vides aizstāvji.
Citas Vēstures Stāsts
Autora
tulkojums no angļu
”The Life Review of Robin Ludd”
By © Anton
Vendamenc, 2018
1 Kā Tas Sākās
Vispirms
Ko nozīmē vārds
‘Uzpists’
Gandrīz kā uzburts
Tad pamests
Kā neēdams
Tauku gabals
(senāk tādus ziedoja Dieviem)
Vārds
Ko visbiežāk lieto
Bāreņi
Un bērni
Ar kuriem
Neviens nezin
Ko darīt
Izteikums
Kādu lieto
Stūrgalvji
Un kāds iedomīgs
Un suverēns
Es.
Mani ‘uzpisa’
Tā sakot
Otro reizi
Mana izmisusī
Un prātu zaudējusī
Māte
Tad
Kad viņa iemīlējās
Un drātējās
Ar kādu jaunu karavīru
Kurš tāpat kā viņa
Cerēja pārdzīvot
Kara
Briesmu maltuvi.
Tā nu viņi
Izbēga no briesmām
Viens otru pišot
Un par laimi
Neuzpišot
Bērnus
Bet tikai daudz
Un dažādi
Man
Drātēs sapītas
atmiņas.
Tas vis notika
Vairāk kā
Septiņdesmit
Gadus secen
Nedaudz pirms
Otrā pasaules
kara
Beigām.
Karavīrs bija jauns
Māte bija jauna
Es biju bērns.
Es redzēju
Bet vēl
nesapratu
Ko redzu.
Toreiz
Es ticēju
Kā varbūt
Mans tēvs
Izsūtījumu
Uz gulāgu
Pārdzīvos
Un atgriezīsies.
Kad biju
Gultā viens
Es kaucu lūgšanas.
Toreiz es vēl
nezināju
Ka viņš, tēvs
Bija padevies
Vectēva pavēlei
Precēties
Un mani uzpist
Pēc kam
iedomājās
Sevi par tēvu.
Protams
Es par to
Neko nezināju.
Mana izglītība
Sākās
Daudz vēlāk
Pēc tēvs
Jau gulēja
Saslimis
Ar dizentēriju
Piedirstām
biksēm
Sadzēries ūdeni
No spaiņiem
Kādi pie reizes
Gāza
Apcietināto
sūdus
Volgā
Un no tās
Turpat vilka
Dzeramo ūdeni
Mana lūgšana
Bija velti,
Jo tēvs
Padevies
Militāristu
ideālismam*
(vara var risināt
Visas problēmas
Ātri)
Cieta nāvi
Ar lodi galvā.
Nāve
Tēvam pienāca
Protams
Ne tēvs
Ne es
Zinājām
Ka drātējot
Mums svešo karavīru
Kas bija atvilcies
Uz kādu lauku sētu
Kādā
Dieva pamestā zemē
Māte
Ar Dieva žēlastības
Starpniecību
(vai negadījumu)
Iespējams paglāba
Man dzīvību.
Mātes kauns
(Mīlestības
afēra
Un drāte notika
Manas vecmātes
māsas
Acu priekšā)
Piespieda vācu
virsnieku
(tomēr godīgu
puisi)
Atrast mums
vietu
Vērmahta smagā
mašīnā
Ja vien tikai
tāpēc
Lai viņi
mīlētos
Un drātētos
Vēlreiz
Un es
Akls liecinieks
Lai atcerētos
Ka ar
gaisa
sprādzieniem
Pildītās
padebesīs
Viņi pa sienu
Kasijās
Šķūņa otrā galā
Virs garāžas
Nedaudz soļus
No Kokneses
Dzelzceļa
stacijas.
Tā iespējams
Tika paglābta
Mana dzīvība.
Tas notika
20 augustā,
1944 gadā.
(Īpaši ievēro
foto ar sašauto tanku un smago mašīnu)
Manā vietā
Tika nogalināts
Darba zirdziņs
Maksis
(Tā uzzināju
pēcāk)
Kurš vilka
Manas tantes
Mantām
piekrautos
Ratus
Uz nezin kur
Glābtuvi.
Zirdziņš
Kuru labi
pazinu
Atradās zem
Zemu lidojošas
Lidmašīnas
Uguni
spļaujošiem
Spārniem.
Māte rīkoja
Savu afēru
Manas tantes
Acu priekšā
Mēnesi ilgi.
Tas bija
Sašutumu
izraisošs
Apkaunojums*
Kurš vēlāk
Pārtrauca
sarunas
Un sakarus
Ar tanti
Uz visu
Viņas
pārpalikušo
Mūžu
Tā atsakot
Man dzirdēt
Un izprast
Manas vecmātes
Dzīves stāstu
Kas bija gana
interesants
Ja vien tāpēc
ka viņu
pēc mana
saprāta
Nogalināja
Mīla,
Viņās vīra
(Mana vectēva)
Otrā sieva
Mana krustmāte.
Protams,
Tas ir
Baumu stāsts
Kuru stāsta
Gadus piedzīvojis
Mazdēls
Viens no
Viņlaika
Laikmeta pēdējiem
Kam vairs nav
Neviens kas var
viņu apšaubīt
vai viņam pretrunāt.
*Kad izcēlās Pirmais pasaules karš, tēvs bija students
Peterburgas universitātē. Kad 1917 gadā Krievijā izcēlās Revolūcija, viņš
noslejās cara valdības pusē, izgāja artilērijas skolu, un iestājās tā sauktā
Baltā armijā. Laika gaitā viņš nokļuva Ukrainā, kur ģenerāļa Denikina vadītā
armijā pārvaldija Ukrainas dzelzceļa līnijas, pēc kam vadija kādu ogļu raktuvi,
Nadejadinskijā, Ukrainas
austrumos. Kad karš beidzās un starp Padomiju un jaundibināto Latviju 1922 gadā
tika noslēgts miers, viņš atgriezās Latvijā, un, tēva aicināts, sāka strādāt kā
„Jaunāko Ziņu” ārzemju redaktors, bet 1932 gadā jau kļuva par de facto galveno redaktoru (tam varētu
būt sakarība ar manu piedzimšanu, par ko citur). Tēvs guva reputāciju, ka bargs
vīrs. Varbūt tas bija vajadzīgs, lai vadītu avīzi kura bija sasniegusi pāri par
200,000 lasītāju cirkulāciju un kādai vairs nebūt nepiemita provinciāls
raksturs. Tomēr, kad 1939 gadā Latviju okupēja Padomijas karaspēks un
sabiedrības kārtību noteica boļševiki (skat **) un tiem padevīgie, viņu drīz
apcietināja un 1941 gada jūnijā izsūtīja uz Padomiju. Cik zinu pēc kāda
pārdzīvojuša cilvēka nostāsta, viņa tuvākais biedrs izsūtījuma vagonā un
Astrahānas gulāga nārā esot bijis kāds Latvijas armijas virsnieks vārdā Ozols.
Man atmiņā ir mana 6 gadu dzimšanas diena, kad tēvs man uzdāvināja spēļu
šauteni, kas darija blīkšķi ar pistongām. Es pārbijos un sāku raudāt.
**Kad Latviju okupēja Padomijas kara spēks un pie varas
nāca kristīgo hernhūtiešu laicīgie pēcnācēji boļševiki (šo pārsteidzošo
secinājumu par hernhūtiešu kustības evolūciju skaidro krievu Nobeļa prēmijas
vinnētāja Solženitsina grāmata „Divi simts gadi kopā”/ Two Hundred Years
Together. Grāmata. Starp citu, skaidro, vienas daļas kazāriešu evolūciju
boļševikos; līdziga evolūcija un dalīšanās notika arī cepurnieku sabiedrībā) un
īpašumi tika nacionalizēti, tēvam un ģimenei tika atstāta puse no dzīvokļa
Rīgā. Lai paglābtos no citiem neprognozējamiem notikumiem, tēvs ar ģimeni devās
uz savas mātes dzimtām mājām Soklēniem, Ērgļos. Soklēnu īpašniece bija manas vecmātes jaunākā māsa
tante Emma Melbārde. Cik atceros, mēs iebraucām Soklēnos 1940 gada jūlijā īsi
pirms manas 8 gadu dzimšanas dienas.
