Kirtti Mukķa

(Svētā seja)

© E. Antons Benjamiņš, 2017

EC 573 at http://esoschronicles.blogspot.com/

Kirtti Mukķa (Svētā seja)

By © Ludis Cuckold

PIRMĀ DAĻA. Priekšvārds.

Revolucionāru tuvredzība.

Kad Staļins apņēmās iznīcināt Ukrainas (Latvijas, u.c.) ģimeņu ekonomiku (kuru viņš teica piederam ‘kulakiem’*), viņš to nedarīja (kaut domāja ka dara) ‘strādnieku’ labā, bet gan pilsētnieku labā. Tas tā atklājās tikai daudzus gadus vēlāk. Mēs šodien zinām, ka ‘Dzelzs vīra’ perspektīve bija orientēta uz īslaicīgiem panākumiem. Viņš nebija sapratis, ka Revolūcija pret ortodoksālu varu reti sasniedz iecerētos rezultātus. Viņš nesaprata, ka ‘strādnieks’, ne mazāk kā strēlnieks ir būtne, kura piekāpās varas diktātam. Revolūcijas dalībnieki saprot par vēlu, ka ortodoksālā vara vienmēr iekāp ortodoksālā kursā. Kad revolucionāri pamostās un saprot, ka vara ar viņiem rīkojās kā ar robotiem, ir par vēlu atkārtoti iekurināt Revolucionāru subjektīvo cerību sparu.

*Kulaks—nav zemnieks vai sīkgruntnieks, kurš ražo tikai graudu produktus. Pašatbildīgs par sevi un savu ģimeni kopš pirmatnes, viņš un viņa saime bija audēji, galdnieki, kurpnieki, zirgu iejūga darinātāji, utt. Kamēr graudi un dabas veltes tika ievāktas Saules (Ra-Žannas) mēnešos, amatniecība galveno kārt darbojās ziemas mēnešos.

Sanāk paradoks. Kamēr pa vienu teleskopu skatoties, Revolūcija grib panākt cilvēces atbrīvošanos no augstmaņu slodzes, pa otru logu redzam, ka Revolūcija veido nākotni ne mazāk represētā telpā, ja vien tāpēc, ka problēmu atrisinājuma meklētāji nav sapratuši problēmu patiesos iemeslus.

Ļeniņs, Staļins (un Marks, un virkne Atmodas laikmeta filozofi) diagnozēja cilvēces kultūru neveiksmīgi. Kāpēc tas tā, neviens šobrīd, kad pasaule atkārtoti atrodas grīstē, negrib atzīt. Par grīstes iemesliem rakstišu arī turpmāk, jo pasniedzu radikālu problēmas diagnozi:

Neskatoties uz to, ka cilvēcei ir prāts un spēja prātu īstenot, tā sauktais atrisinājums atkārtoti iekrīt vecās sliedēs, jo kā jau esmu rakstījis, prāts paliek ortodoksāls un atsakās ņemt vērā cilvēces subjektivitāti. Pēdējās telpa ir tik tālu represēta un denaturalizēta*, ka par subjektivitātes izbijušo stāvokli var vai nu romantizēt, vai to galīgi iznīcināt (kā to darīja Staļins), vai atrast alternatīvu sabiedrības šķiru (strādnieki), kuras problēmas var ar asinīm, ortodoksālas varas un politkorektas domāšanas piespiedu izmantošanu, uz brīdi atvieglot.

*Denaturalizācija (Dabas atraidīšana), arī subjektivitātes denaturalizācija (skat EC587/ Lakans) veicina  pārpratumus, kas izsakās romantizētās jūtās, kādas veicina vardarbību (kura dažkārt arī izsakās tā saukta ‘konspirācijas teorijās). Labs piemērs notiek, kad dumpinieki, bīdamies nāvi vai neveiksmi, no svētām dusmām nodedzina paši savu rajonu, bet atsakās iet uz ķēniņa pili, kur sēž īstais vaininieks. Jozefs Staļins ir labs piemērs šim neveiksmīgam revolucionāram, kad vinš pārceļ Revolūcijas patiesos subjektīvos iemeslus no zemniekiem (dabā) uz strādniekiem (pilsētā), jo ir vieglāk celt pilsētu, ka atjaunot traumēto dabisko cilvēces sabiedrību.

Ja manam secinājumam ir taisnība, tad nav brīnums, ka šodien pasaulē valda Nelaime, jo pilsēta turpina izārdīt Dabas realitāti.

Kas ir ‘Dabas realitāte’?

Atbildi sniedz mans kaķis Ņurjāns. Kad es viņu glāstu, viņš manam glāstam uzticās, kā draudzīgam pieskārienam. Viņam neienāk prātā, ka es varētu, nākošā momentā, viņu izsviest pa logu vai aizvest pie veterinār ārsta un kastrēt. Tas neskatoties uz to, ka Ņurjāņa iepriekšējais saimnieks viņu izmeta ar smagi sakostu un strutojošu kāju manā dārzā. Protams, Ņurjāņa liktens ir saistīts ar to, ka viņš ir Siāmas un Angoras kaķu krustojums, un viņa prasības ir vairāk piemērotas kāda ķēniņa galma apstākļiem, ka kādas Latvijas ģimenes fantāzijai par to. Tas nenozīmē, ka es dzīvoju ķēniņa galmā, bet tikai to, ka dotā brīdī, mani apstākļi ļauj man Ņurjāni apmierināt ar viņa temperamentam atbilstošu ēdienu karti. Bet ne jau Ņurjāns pie tā ir vainīgs.

Manu prāt, Ņurjāņa uzticība man ir līdzīga Kristīgai ticībai, kāpēc uzskatu, ka Kristīgā ticība ir, caur Dabas filtru, Dieva dota. Tas ir iemesls, kāpēc manā uzskatā Ķēniņš nav Kristīgās ticības iesācējs, bet ka viņš seko tūkstošiem gadu garai Upurdievu paaudžu līnijai. Upurdievi bija būtnes kā es savam kaķim; re, ar upurdieva esību es apstiprinu kādas nevainīgas būtnes uzticību kā Dievam, tā Dabai.

Ne Leņins, ne Staļins saprata, ka Padomijas Revolūcijas cēloņa pamatā nav ‘tautas’ interese tikt vaļā no augstmaņu klases (kaut arī tā), bet kā to izsauca velme atkratīties no Industriālās Revolūcijas, kuras parādība izsauca no cilvēces nedabiskas prasības. Kā Leņins, tā Staļins, tā Marks bija aizrāvušies ar sapni par Industriālo laikmetu. Viņu risinājums cilvēces nedabiskām prasībām bija radīt pilsētnieku sabiedrību, kura laika gaitā ar vien vairāk iedzīvojās pseudo realitātē, kam mazs sakars ar Dabu, bet kāda pilnā mērā pārstāv Nedabu vai virtualitāti. Neapšaubami, mans apgalvojums, izsauks daudz lasītājos šoku, ja vien tāpēc, ka virtuālā realitāte pastāv un valda jau kā desmit paaudžu sēriāls.

Tomēr cilvēce jūt (ja arī to nejūt tai uzkundzējošās valdības, kur cilvēces vietu ir ieņēmuši miljonāri un biljonāri) aktuālo realitāti caur dzīves apstākļiem. Tā sauktais Industriālais laikmets ir posms iekavās, un mēs dzīvojam dienās, kad šīs iekavas slēdzas, un fermas saimnieks nes savas sievas un bērnu sasapņoto kaķi uz mežu lapsām par barību. Gadās, ka vēl cerību neaizmirsis, saimnieks iemet kaķi manā dārzā.*

*Ar veterināres izpalīgu es izārstēju kaķim kāju, bet pie reizes viņu arī kastrēju/ denaturalizēju. Daba man jautā: Vai es kļūšu Upurdievs tai par labu?

Visa cilvēce (izņemot Latvijas pašreizējo valdību) šobrīd dzīvo bažās, jo nezin kā pārdzīvot Industriālā laikmeta sabrukumu. Vieni domā, ka nāk Trešais pasaules karš, citi uzskata, ka financiālā krīze ir tik liela, ka kapitālistu fašistiskā cum komunistiskā sociālā iekārta (virtuālās realitātes galvenās pārstāves) to nespēs pārdzīvot un pilsētas sabruks. Reti kāds ir var iedomāties, ka tie, kas pārdzīvos krīzi, būs tie, kas aties uz senču laiku dārzkopību.

Padomijas Revolūcijas laikā, kurā ievērojamu lomu spēlēja latvieši, ne kreisie, ne labējie politiskie spēki saprata, ka Revolūcijas inscinētāji nebija ļaudis Pēterburgā 1917 gadā. bet tie kurus Anglijā zināja saukt par ludīšiem.* Protams, tas nenoliedz, ka dzirksteli Revolūcijai izsauca trūcība un bads.

*Ludīši —sinonīms latviešu vārdam ‘ļaudis’; vācu vārdam ‘Leute’, no kā ķēniņa vārds Ludvigs; franču vārdas ‘Luis’, utt.

Ludīši bija Anglijā dzīvojoši laudis (no Notinghamas, Jorkšīras, Leikasteršīras, u.c.), kuri vairāk ka simts gadus iepriekš (1811–16) sacēla dumpi pret tehnoloģiju. Dumpis bija vērsts ne tikai pret tehnoloģiju, bet arī tiem kuri technoloģiju atbalstīja (tehnokrāti, valdība), un pret tiem, kuri to propagandēja. Ludīši dumpojās un lauza mašīnas, jo mašīnas iznīcināja amatniecību, ar kuras izpalīgu (aušanu, dzijas vērbšanu, virves pīšanu, galdniecību, mucu darināšanu, sīkum tirdzniecību, u.c.) meža un lauku iedzīvotaji papildināja ienākumus, kas atļāva viņiem dzīvot relatīvi neatkarīgu dzīvi no valdības*, bez nodokiļiem, un bez valdības iejaukšanās viņu dzīvē.

*Autors uzskata, ka ‘valdība’ nevada tautu, bet cenšas, nemanāmi, sevi attīstīt kā no tautas neatkarīgu sabiedrību, kurai sabiedrībai  šīs ‘attīstības’ gala mērķis ir atkārtoti novest ‘tautu’ pie verdzības.

Ludīšiem līdzīgs, bet vēsturē neierakstīts dumpis (vairāk garīgs, kā vardarbīgs) notika Livonijā pēc Lielā ziemeļu kara (1700-1721) starp Zviedriju un Krieviju. Karu iesāka Zviedrija, bet to uzvarēja cars Pēteris Lielais no Krievijas. Līdz ar uzvaru, Pēteris Lielais (Romanovs) spēra ievērojamu soli uz priekšu augstmaņu labā, jo pārvērta Krieviju par augstmaņiem draudzīgu un rietumiem līdzīgu valsti.

Lielais Ziemeļu karš ienesa Krievijā, kuras iedzīvotāji joprojām dzīvoja dziļā saistībā ar Dabu, milzīgu postu. Cars Pēteris Lielais ar tā saukto ‘modernizāciju’ apturēja Rietumu centienus iebrukt un pārņemt Austrumus. Tajā pašā laikā, cara pakalpiņi, krievu augstmaņi, kas kāroja laicīgu varu, turpināja demonizēt Dabu un trulināt cilvēci. Pamazām arī Pareizticīgā baznīca, Romanovu caru spiesta, pieņēma katoļu vai globalizatoru ideoloģiju.

Neatkarību un suverenitātes garu uzdeva arī daļa no Livonijas iedzīvotājiem [tā sauktie ‘pagāni’ (vārds atvasināts no ‘pa-Jāņi), kam bija lemts kļūt par nākotnes latviešiem un igauņiem. Livonijas pilsētnieki pieņēma Rietumnieku vīziju par nākotni, un daudzi, kā maitas putni sapulcējušies ap miruša dzīvnieka vēderu, piedalijās Dabas un savu cilšu pārpalikuma izēšanā.

Mūslaikos valdības (pēcpadomijas Latviju ieskaitot) ir pārvērtušās sistēmās, kas uzskata, ka viņām automātiski ‘pienākas’ dažādi labumi (vēstures sākumā šie labumi pienācās kara vadoņiem un prinčiem, pēc kam labumi pārcēlās uz to pēcnācējiem—pilsētniekiem, kuri to piesavinājās ar baņķieru un marksisma kultūras starpniecību).*

*Marksisma kultūrai vai Kultūras marksismam (cultural marksism) ir vairāaki skaidrojumi. Viens no tiem ir, ka mūsdienu valdības piekopj tā caukto ‘kargo kulta’ mistiku. Cargo kults  iesākās Otrā pasaules kara laikā Melanēsijas salās, kurās ‘miermīlīgi’ iebruka ASV bruņotie spēki. ASV karaspēka lidmašīnas, Coca Cola dzērieni, un jūras desantnieku pārtikas biskvīti, vietējiem likās kā enģēļi un manna.no debesīm. Pēc karš beidzās un ASV karaspēks Melanēsijas salas pameta, parādijās kāds ticības sludinātājs vārda Jānis Frums (?Freids), kas galvoja, ka drīz ASV atgriezīsies, un drīz atkal būs dāvanas no debesīm. Tā iesākās Kargo (brīvā prece) kults, kāds pastāv visās pasaules pilsētās un nomalēs (skat Latvijas jauniešus. dižsaimniekus, un pensionārus) līdz šai dienai.

Tā sauktais Industriālais laikmets ir mēģinājums izvairīties no Revolūcijas izmantojot dažādu juridisku un mantisku dāvanu instrumentus un mistiku, kādi īslaicīgi novērš un iepriecina daļēji narkotizētu cilvēces prātu. Dabas sabrukuma un virtuālās revolūcijas pirmsākuma gados (1381 angļu zemnieku nemieri) sākās ilūzijas par cilvēces vēsturi, ka arī ideja, ka baznīcas un augstmaņu ieteiktais ‘progress’ un ‘cargo’ (ar patērētāju produktu kaudzēm) kults notiek cilvēces vārdā un labā. Mūsu laikmeta vēsturnieku ‘izcilais panākums’ ir pagātnes izkausme un viltotas (angļu valodā ”fake”) vēstures iepotējums skolotu cilvēku vidē.

Neizpratne par Revolūcijas patiesiem iemesliem un nepieciešamību attālināja boļševikus no cilvēces problēmu atrisinājuma un tuvināja tās laicīgā katolisma dogmai. Gala rezultātā boļševiki, kuri līdz ar kapitālistiem pieņēma Industriālo laikmetu par neatsaucamu fenomenu, palielināja sabiedrības problēmas.

Neskatoties uz to, ka 1917 gada revolūcija bija ārīgi sekmīga, ļaudiņiem-ludīšiem neizdevās atgūt zaudētās stelles vai galdnieku ēveles. Kad tehnoloģija saražoja tik daudz audeklu, ka ielas meitas un sūteri sāka ģērbt savus klēpju sunīšus cepurēs un vestēs, fabrīku īpašnieki (komunistu partija Padomijas gadījienā) pārtaisīja fabrikas par ieroču ražotnēm. Pilsētnieku sētais ‘kultūras marksisms’ turpinājās gandrīz bez šautenes stobru starpniecības kā „klusās nāves” gājiens.

Neizpratne par faktu, ka mūsu planētas resursi ir ierobežoti, un cilvēce nevar vairoties neuzņemoties atbildību par bērnu nākotni, šodien izsauc jauniešos un pensionāros (tos pašos drīz jau izbijušos jauniešos) gandrīz neaprakstāmu kaprīzi: Kā es varu dzīvot bez tā ko esmu iedomājies par sev nepieciešamu?

Izvairīšanās izprast sociālās realitātes patieso stāvokli nav vaina, kura gāžama uz strādnieku dumpiniekiem kā tādiem (viņu sūdzības ir pamatotas), bet uz Jauno pasaules kārtību (New World Order), kuru pasaulē ieviesa vikingi, kuri bija no pirmiem, kuri pameta Dabu un iestājās par virtuālās pasaules realizēšanu.

Vikingi ieviesa valdības sistēmu, kas pamatojās uz nodokļu ievākšanu. Nodokļi iesākās ar ganāmpulku nogalināšanu viņu ādas un kažoku dēļ, un turpinājās ar mežu izciršanu, lai veicinātu graudu audzēšanu. Graudi ir vieglāk pārvēršami naudā. Virtuālā valdība ir galvenais faktors, kāds sagrāva uzticību (un senKristīgo ticību), un represēja Dieva, Dabas, un kopienas valstību.

Pāreja uz virtuālo realitāti notika pēkšņi, brutāli, un ar tādu pārliecību no pārejas veicinātājiem (domājams vikingu kara vadoņiem), ka reti kāds [izņemot senkristiešu praviešus (krīvus) un eskatologus] saprata notikuma dziļāko nozīmi. Pagāja tūkstoš gadi +, un tikai kad virtuālā realitāte sāka dot pazīmes, ka tai tuvojas bankropts un nav spēja sevi tālāk nest, un pilsētas ir būtiski izpostījušas Dabu, sāka parādīties kritiķi, kuri analizēja sabiedrības problēmu ar kritisku sapratni.

Viens no sabiedrības analizētājiem bija vācu filozofs Valters Benjamiņš. Benjamiņam izpalīdzēja fakts, ka viņa dzīves laikā Dabu iesāka oponēt fotogrāfiskā realitāte, kas uzstājās kā pārāka par Dabu, tas ir, it kā fotogrāfija spēj atklāt iepriekš neievēroto. Ja arī šo fenomenu nevar akurāti pierādīt, fotogrāfijas vietne starp novērotāju un dabas objektu, deva novērotājam spēju iedomāties, ka ir atklāta Sfinksa mīkla. Tā tad, tas koks, kas aug Dabā, nav koks pirms to apstiprina fotogrāfija. Līdzīgi ar cilvēkiem: viņš-viņa neuzskata sevi par reālām būtnēm, pirms viņus apstiprina tā sauktais selfijs.

ASV antropoloģists Mihaēls Tausigs raksturo Valtera Benjamiņa atklājumu šādi:

“Uzdevums, kāds tiek pieteikts cilvēces uztveres aparātam vēsturiskos pagriezienu momentos, netiks... atrisināts ar optiskiem vai pārdomu līdzekļiem, bet tikai pakāpeniski ar ieradumu un tausti.”* (Mans tulkojums.)

*Michael Taussig, “The Nervous System”, Routledge, p144. Benjamiņš devēja mūsu laikmetu par ‘optisko zemapziņu’; daudz vienkāršāks nosaukums ir ‘ilūzija’.

Bet kā mēdz teikt sakāmvārds: ‘Nekas zem saules nav iepriekš nepieredzēts’. Llīdzīgs paraugs ir iespaidojis vēsturi mazliet atšķirīgi:  starp aktuālo notikumu un ‘vēsturniekiem’, gandrīz vienmēr nostājas aktuālā notikuma izsaucējs, lai tas būtu indivīds vai valdības birokrātija. Tāpēc vēstures pirmais uzmetiens vienmēr ir pasaciņa. Diemžēl, šo faktu reti saprot vēsturnieki, ja vien tāpēc, ka viņiem nav ne mazākās jausmas vai viņu priekšteči pierakstīja savus vēsturiskos novērojumus kā valstsvīru rīkotu pasaciņu vai filtrētu vīnu.

Mana attieksme uz vēsturi kā viltus fenomenu iesākas ar imadžu, kas rādija vēsturi, ka lielu kalnu, kāds būtiski sastāvēja no meliem, kas samesti mēļu kaudzē. Daļēji tas tā, jo šobrīd ir pagājuši vairāk ka septiņdesmit gadi, kopš notikumiem, kuri man mainīja likteni. Neviens vēsturnieks nav atstāstījis 20 gadu simta notikumus man pieņemami radikāli un atšķirīgi no valsts ortodoksijas reklamētās vēstures, kāda līdz šai dienai nespēj daudz maz pareizi attēlot laicīgo Dievu veicināto cilvēces slaktiņu.

Vēsturnieku ortodoksālisms, kas mums pasniedz ortodoksālo vēsturi ir ne tikai murgs pats par sevi, bet par nožēlu iespaido nākotnes vēstures risināšanos negatīvi, nāvējoši, un visādi katastrofāli.

Viens no katastrofas ievērojamākiem pienesējiem ir katolisms, jo tas tulkojās kā universālisms, kas savukārt pārnesams kā globalizācija. Katolisms iesākās, kad senkristīetibu pārņēma vikingu pēcnācēji, kad ar Krusta karu izpalīgu tie sagrāva senkristiešu Romu*/ Jeruzalemi, un pārkristīja senkristiešu svēto pilsētu par Konstantinopoli.

*Vārds ‘Roma’, domājams, ir cēlies no vārda ‘ligzda’. Tas neskatoties uz visādi ‘zinātnieciskām’ pretrunām. Piemēram, latiņu Romulus ir sinonīms krievu uzvardam Rumjancovs (Roma+Jānis+cilvēks), vai ko latviešu valoda pazīst par Jāni. Senos laikos Jānis apstaigāja meža vidē celtās ligzdas vai mājvietas. Daudz saimniecības Latvijā joprojām saucas ‘Roma’. Man tāda Roma 1.5 km no manas mājas.

Pēc senkristietību sagrāva globalizatori no Avignonas (re: ziņnešu-Jāņu pilsēta), senkristiešu tradicionālais dzīves veids kļuva apdraudēts visās pasaules malās, īpaši seno baltu galvenā apmetnē—Dniepras upes notekas biosfērā*. Lai arī senkristieši uz brīdi padzina vikingus (vandāli, ostrogoti, u.c.) uz Rietumiem, tie nemitīgi centās atkarot dabas bagāto Melnās jūras apkaimi. Tieši no šīs vides balti un slāvi pārcēlās uz citiem apgabaliem, daļa no kuriem kļuva apdzīvojami līdz ar ledus laikmeta atkāpšanos uz ziemeļiem. Par nožēlu, atkāpšanās nedeva Baltu ciltīm izbēgt no globalizatoru nemitīgiem uzbrukumiem.

*Lietuviešu arheoloģes, Marija Gimbūtas teorija.

Liela daļa no baltu ciltīm (iespējams Ukraina, Baltkrievija, Latvija, Lietuva, Polija) tika strauji pakļautas vai iznīcinātas ar globalizatoru zobeniem. Viens no sāpīgākiem zaudējumiem bija Jersikas ķēniņvalsts, kuru 1209 gadā nomāca pseido kristietis Alberts (Albert von Buxhoeveden) no Bremenes.

* * *

Kad mani priekšteči, cepurnieki-hernhūtieši 1729 gadā ieradās no Morāvijas apgabala Livonijā, viņiem izdevās pārliecināt proto-latviešus par kristīgās ticības vērtībām neticame ātri un veiksmīgi. Tas, domājams, tāpēc, ka Livonija kopš seniem laikiem ir bijusi senkristiešu vide (par šo vairāk turpmāk). Domājams, ka Cepurnieki pamodināja livoniešos to vēstures apziņu, ko franču vēsturnieki sauc par longue durée vai dziļi zemapziņā paslēpto vēsturi. Šādu vēsturi noliedz globalizatoru-katoļu teoloģija, jo kaut  cepurnieki nāk no rietumiem, viņi ir austrumu senkristiešu tradīcijas mantinieki, par ko liecina cepurnieku skaitlis, kāds ievērojamos apmēros pārgāja uz austrumnieku Pareizticīgo ticību, un piebiedrojās Bolševiku kustībai, pēc Luterticība bija sākusi tos represēt. Pārgājēju skaitlis bija tik dramatisks, ka Luterticīgā baznīca bija spiesta mazināt pret Cepurniekiem* vērsto represiju.

*Ir domājams, ka jūdi (tagad pārsaukti par ebrejiem) mantoja ortodoksālās kristietības aizspriedumus, kādi pirmkārt tika vērsti (un vēl nav izzuduši) pret Cepurniekiem. Citiem vārdiem, Cepurnieki ir latviešu ortodoksālās kristietības radītie latviešu jūdi, ar ko ir skaidrojams latviešu inteliģencies aizspriedumi pret latviešu tautas modernā laikmeta izcelsmes vēsturi.

Pēc katoļu teoloģijai pakļautā Luterticība sasniedza represiju pakāpi, kura dominēja ar izsmieklu (skat ‘Jērakalna’ pārkristīšana par ‘Dzegužkalnu’, Rīgā), daļa no cepurnieku pēcnācējiem pameta Kristīgo ticību kā tādu, un pārgāja uz kristīgai ticībai līdzīgo laicīgo ticību, kura veidojās uz Kārļa Marksa iespaidīgo ideju pamatiem. Cepurnieku pārgājēju atvases izauga par boļševiku strēlniekiem. Nav ko brīnities, ka Iskolats, Padomju pavalsts, dibināja savu (un savā ziņā Cepurnieku pēcnācēju) galvas pilsētu Valkā, 43 km uz ziemeļiem no Valmieras, kura ir cepurnieku pirmsākuma vide.

Grāmatas autors cer, ka lasītaji sapratīs, ka viņa skatījumā Jānis Bāzils un Jēzus Kristus ir viena un tā pati simboliskā figūra. Bet pirmā nāk no Austrumiem, otrā un sekundārā nāk no Rietumiem. Pirmā bija spiesta padoties rietumu iespaidam (paturot no sava iepriekšējā posma tikai ārējās īpatnības), kamēr otru manipulē laicīgās varas leļļu meistari Romā, Itālijā, kas atkārto vārdus kādus tiem suflē laicīgā vara Vašingtonā.

EC 572 at http://esoschronicles.blogspot.com/

Mirror Mirror at the Head of My Bed

By © Ludis Cuckold

The Optical Unconscious

The following essay serves as Foreword to my unpublished short book (in Latvian) “How Eveline Came to Livonia”

When Stalin decided to destroy the Ukrainian (and Latvian, and other) family economy enterprises [which he claimed belonged to the ‘kulaks’ (fists)*], he did not do this (even though he believed he did) so much on behalf of the ‘workers’, as on behalf of city dwellers. Unfortunately, this was understood only many years later. The ‘man of steel had orientated himself toward short term achievements. He had little or no understanding that for the long term his behavior with regard to ‘the worker’ (no less that the soldier) was amoral, as if they were robots, but secular government of the Bolsheviks were God.

*Kulaks—small farmers, whose farms included such small enterprises as weaving, spinning yarn, carpentry, shoemaking, harness making, etc. This was work performed mostly during the winter months.

Neither Lenin, nor Stalin understood that the underlying interest of the people in the Revolution was not so much to rid themselves of the privileged classes, as to be rid the Industrial Age, which had interrupted a period of development of humankind a thousands years in the making in an environment of wood and field.

Neither the ‘leftists’ (or ‘rightists’) of our time understand that the true heralds of the Revolution were not the workers of St. Petersburg in 1917, but people known as Luddites.

The Luddites were English people (from Nottingham, Yorkshire, Leicestershire) who between the years o 1811 and 1816 rose against technology. Their rebellion was not only against technology, but all who supported and advertised on behalf of it. The Luddites smashed mashines, because these had robbed them of their skills as tradesmen and women, which skills had permitted them to live relatively free from government interference in their lives.

A similar revolt, but unrecorded and mired in conventional explanations by conventional historians, took place in Livonia following the Great Northern War (1700-1721), won by tsar Peter the Great of Russia over Sweden. By winning the war, Peter made a great step forward in Westernizing Russia. The war brought great havoc among the people of the land, who had built their culture on a foundation of Nature. No doubt, tsar Peter (like centuries later Stalin) stopped—in the short-term—the encroachment of the West on the East. On the other hand, the war resulted in another step in the demonization of Nature and the people who depended on it.

A segment of the Latvian people-to-be took to short-term visions of the glories of technology like vultures to rotting meat, and went up to their necks in the viscera of what was left of God, Nature and the body of their people—to this very day.

In our times the governments are the most destructive of all systems. Governments are systems that demand entitlements. The System began when warlords and princes began to use ordinary people to extort from them ‘entitlements’ for themselves, and used same to build cities. As the cities grew and could no longer be sustained by exploiting ignorance and labor, the populations of city dwellers turned to the theories of Marx (one of the wise men of the West) and turned the theory into a cargo cult.

One may say that the Industrial age is a slow progression of an effort to prevent a Revolution (through various juridicial and other devices) that would return homo sapiens back to the natural state.

Not surprisingly, the confusion and disorientation of the Bolsheviks about the core nature of the Eastern Revolution took the Revolution away from solving the problems of humankind. Instead, the problems increased. The People (Luddites is a synonym thereof) did not regain their looms or carpenter tools. However, when the mashines had woven so much cloth that whores and pimps began to dress their pets in hats and vests, the owners of the factories (the Communist Party in the instance of the Soviet Union) retooled their factories and made—unless death intervened--weapons and munitions instead.

The failure to understand the nature of social reality is not to be blamed on the ‘workers’-revolutionaries per se (the causes of their unhappiness were and remain real enough), but on the nature of the New World Order brought into the world by (?)the Vikings, who made the first steps from out of Nature into the realms of virtual reality. It was the Vikings who imposed a system of taxation (the killing of herd animals for their furs) that established secular ‘government’ as a permanent alternate society to the values of archaic Christian community.

The transition into virtual reality occured suddenly, brutally, and with such conviction on the part of those who made the actual transit [largely (?)Viking warlords] that few (exepting perhaps archetypal Christians) raised any questions or understood the real meaning of what was happening. A thousand years + passed, and only when virtual reality began to prove itself bankrupt, unable to sustain itself, and had nearly wrecked Nature, did there appear thinkers who correctly analyzed the Problem.

One of the analysts was the German philosopher Walter Benjamin. But even Benjamin grasped the nature of the Problem only when Nature came to be diametrically opposed by photographic reality.

Photography, as it were, exposed the puzzle of he Sphinx: it proved that in reality the tree that stood in Nature, was not a tree until it became a photograph and was put on the page of a magazine or an advertising brochure. It is similar with human beings: in our time they are deemed real only in the city, which believes itself to be a photograph of Nature, which it has dismissed.

The story(ies) which my blogs (‘Esoschronicles’) have tried to expose (alas! all too many times unsuccessfully), too, have enabled themselves only because—at last!—the culture that has emerged from a natural environment has been so demoralized by the violence of virtual Nature that children surely feel better when they are never born. If anyone doubts this, let them take a look at the images of rescue workers digging out infants and small children from the ruins of Aleppo in Syria; or visit my native Latvia where drunk mothers make their children drunk in the womb; grandchildren mistreat their grandparents; and expatriates return home from exile, sell their restored properties, and escape back to expatland.

The U.S. anthropologist Michael Taussig paraphrases Walter Benjamin’s revelations thus:

“The tasks facing the perceptual apparatus at turning points of history, cannot, he [Benjamin] asserted, be solved by optical, contemplative, means, but only gradually, by habit, under the guidance of tactile appropriation.”*

*Michael Taussig, “The Nervous System”, Routledge, p144. Benjamin called our Age and present system ‘the optical unconscious’; a more plain name is ‘the hidden’; also ‘the lie’.

The writing of blogs has been for me a way to get a feel for an idea, a sort of trying on of a shoe, and sometimes walking off with it even if it is not in all cases sustained by adequate proof. I have justified this by imagining the shoe as a kind of ‘subduction zone’ that kicks a mole hill, because all that the mole hill is is academic ego. To my mind this ‘academic ego’ is the essense of what Walter Benjamin called the ‘optical unconscious’ manifest through historical (economic) materialism utterly disinterested if its eksistence is due to a lie.

To put it in other words, if virtual reality determines the economy of a society in the short term—even though in the long term the economy is determined by nature—our experience tells us that history will continue as a lie and without objections from historians even if they live on the cusp of the Cascadia subduction zone of places like the U.S. northwest.

The aim of my not so easy argument has been to try nullify the certainty of a false history imposed on the present by a regime of a thousand year long violent Reich sustained through ‘religious’ pretentions. As Walter Benjamin (the Third Reich forced him to commit suicide) suggests in the First paragraph of his twenty point thesis on history, our fraudulent history is being written by a dwarf pushing chess pieces as if he were God hiding under the table. Not surprisingly such a mind blowing violation of history ‘wins’ every time.

My perspective on our history as a fraud (by no means yet ended) has its beginnings in the cancellation of archetypal Christianity by a New World Order Christianity (aka Catholicism) originating with the Vikings in the Black Sea and Aegean Sea areas. Indeed, my forebears, the Herrnhuters, were among the last of Christians who led the Ludies/People (crushed by criminal violence of the military forces of the swedes and russians in Livonia), by example of personal sacrifice.

I hope that the reader understands that to my mind John Basil and Jesus Christ are one and the same figures. However the first comes from the East, the second from the West. One, Westernized by Peter the Great and Stalin, walks on his head in Moscow, the other is manipulated by puppet masters in Rome muttering gibberish and pablum while reacting to strings pulled in secular Washington.