Kirtti Mukķa
(Svētā seja)
©
E. Antons Benjamiņš, 2017
Kirtti
Mukķa (Svētā seja)
By
© Ludis Cuckold
PIRMĀ
DAĻA. Priekšvārds.
Revolucionāru
tuvredzība.
Kad
Staļins apņēmās iznīcināt Ukrainas (Latvijas, u.c.) ģimeņu ekonomiku (kuru viņš
teica piederam ‘kulakiem’*), viņš to nedarīja (kaut domāja ka dara)
‘strādnieku’ labā, bet gan pilsētnieku labā. Tas tā atklājās tikai daudzus
gadus vēlāk. Mēs šodien zinām, ka ‘Dzelzs vīra’ perspektīve bija orientēta uz
īslaicīgiem panākumiem. Viņš nebija sapratis, ka Revolūcija pret ortodoksālu
varu reti sasniedz iecerētos rezultātus. Viņš nesaprata, ka ‘strādnieks’, ne
mazāk kā strēlnieks ir būtne, kura piekāpās varas diktātam. Revolūcijas
dalībnieki saprot par vēlu, ka ortodoksālā vara vienmēr iekāp ortodoksālā kursā.
Kad revolucionāri pamostās un saprot, ka vara ar viņiem rīkojās kā ar robotiem,
ir par vēlu atkārtoti iekurināt Revolucionāru subjektīvo cerību sparu.
*Kulaks—nav zemnieks vai
sīkgruntnieks, kurš ražo tikai graudu produktus. Pašatbildīgs par sevi un savu
ģimeni kopš pirmatnes, viņš un viņa saime bija audēji, galdnieki, kurpnieki,
zirgu iejūga darinātāji, utt. Kamēr graudi un dabas veltes tika ievāktas Saules
(Ra-Žannas) mēnešos, amatniecība galveno kārt darbojās ziemas mēnešos.
Sanāk
paradoks. Kamēr pa vienu teleskopu skatoties, Revolūcija grib panākt cilvēces
atbrīvošanos no augstmaņu slodzes, pa otru logu redzam, ka Revolūcija veido
nākotni ne mazāk represētā telpā, ja vien tāpēc, ka problēmu atrisinājuma
meklētāji nav sapratuši problēmu patiesos iemeslus.
Ļeniņs,
Staļins (un Marks, un virkne Atmodas laikmeta filozofi) diagnozēja cilvēces
kultūru neveiksmīgi. Kāpēc tas tā, neviens šobrīd, kad pasaule atkārtoti
atrodas grīstē, negrib atzīt. Par grīstes iemesliem rakstišu arī turpmāk, jo
pasniedzu radikālu problēmas diagnozi:
Neskatoties
uz to, ka cilvēcei ir prāts un spēja prātu īstenot, tā sauktais atrisinājums atkārtoti
iekrīt vecās sliedēs, jo kā jau esmu rakstījis, prāts paliek ortodoksāls un
atsakās ņemt vērā cilvēces subjektivitāti. Pēdējās telpa ir tik tālu represēta
un denaturalizēta*, ka par subjektivitātes izbijušo stāvokli var vai nu romantizēt,
vai to galīgi iznīcināt (kā to darīja Staļins), vai atrast alternatīvu sabiedrības
šķiru (strādnieki), kuras problēmas var ar asinīm, ortodoksālas varas un
politkorektas domāšanas piespiedu izmantošanu, uz brīdi atvieglot.
*Denaturalizācija (Dabas atraidīšana),
arī subjektivitātes denaturalizācija (skat EC587/ Lakans) veicina pārpratumus, kas izsakās romantizētās jūtās, kādas
veicina vardarbību (kura dažkārt arī izsakās tā saukta ‘konspirācijas teorijās).
Labs piemērs notiek, kad dumpinieki, bīdamies nāvi vai neveiksmi, no svētām
dusmām nodedzina paši savu rajonu, bet atsakās iet uz ķēniņa pili, kur sēž īstais
vaininieks. Jozefs Staļins ir labs piemērs šim neveiksmīgam revolucionāram, kad
vinš pārceļ Revolūcijas patiesos subjektīvos iemeslus no zemniekiem (dabā) uz
strādniekiem (pilsētā), jo ir vieglāk celt pilsētu, ka atjaunot traumēto
dabisko cilvēces sabiedrību.
Ja
manam secinājumam ir taisnība, tad nav brīnums, ka šodien pasaulē valda
Nelaime, jo pilsēta turpina izārdīt Dabas realitāti.
Kas
ir ‘Dabas realitāte’?
Atbildi
sniedz mans kaķis Ņurjāns. Kad es viņu glāstu, viņš manam glāstam uzticās, kā
draudzīgam pieskārienam. Viņam neienāk prātā, ka es varētu, nākošā momentā,
viņu izsviest pa logu vai aizvest pie veterinār ārsta un kastrēt. Tas
neskatoties uz to, ka Ņurjāņa iepriekšējais saimnieks viņu izmeta ar smagi
sakostu un strutojošu kāju manā dārzā. Protams, Ņurjāņa liktens ir saistīts ar
to, ka viņš ir Siāmas un Angoras kaķu krustojums, un viņa prasības ir vairāk
piemērotas kāda ķēniņa galma apstākļiem, ka kādas Latvijas ģimenes fantāzijai
par to. Tas nenozīmē, ka es dzīvoju ķēniņa galmā, bet tikai to, ka dotā brīdī,
mani apstākļi ļauj man Ņurjāni apmierināt ar viņa temperamentam atbilstošu
ēdienu karti. Bet ne jau Ņurjāns pie tā ir vainīgs.
Manu
prāt, Ņurjāņa uzticība man ir līdzīga Kristīgai ticībai, kāpēc uzskatu, ka
Kristīgā ticība ir, caur Dabas filtru, Dieva dota. Tas ir iemesls, kāpēc manā
uzskatā Ķēniņš nav Kristīgās ticības iesācējs, bet ka viņš seko tūkstošiem gadu
garai Upurdievu paaudžu līnijai. Upurdievi bija būtnes kā es savam kaķim; re, ar
upurdieva esību es apstiprinu kādas nevainīgas būtnes uzticību kā Dievam, tā
Dabai.
Ne
Leņins, ne Staļins saprata, ka Padomijas Revolūcijas cēloņa pamatā nav ‘tautas’
interese tikt vaļā no augstmaņu klases (kaut arī tā), bet kā to izsauca velme
atkratīties no Industriālās Revolūcijas, kuras parādība izsauca no cilvēces nedabiskas
prasības. Kā Leņins, tā Staļins, tā Marks bija aizrāvušies ar sapni par
Industriālo laikmetu. Viņu risinājums cilvēces nedabiskām prasībām bija radīt pilsētnieku
sabiedrību, kura laika gaitā ar vien vairāk iedzīvojās pseudo realitātē, kam
mazs sakars ar Dabu, bet kāda pilnā mērā pārstāv Nedabu vai virtualitāti.
Neapšaubami, mans apgalvojums, izsauks daudz lasītājos šoku, ja vien tāpēc, ka
virtuālā realitāte pastāv un valda jau kā desmit paaudžu sēriāls.
Tomēr
cilvēce jūt (ja arī to nejūt tai uzkundzējošās valdības, kur cilvēces vietu ir
ieņēmuši miljonāri un biljonāri) aktuālo realitāti caur dzīves apstākļiem. Tā sauktais
Industriālais laikmets ir posms iekavās, un mēs dzīvojam dienās, kad šīs
iekavas slēdzas, un fermas saimnieks nes savas sievas un bērnu sasapņoto kaķi
uz mežu lapsām par barību. Gadās, ka vēl cerību neaizmirsis, saimnieks iemet kaķi
manā dārzā.*
*Ar
veterināres izpalīgu es izārstēju kaķim kāju, bet pie reizes viņu arī kastrēju/
denaturalizēju. Daba man jautā: Vai es kļūšu Upurdievs tai par labu?
Visa
cilvēce (izņemot Latvijas pašreizējo valdību) šobrīd dzīvo bažās, jo nezin kā
pārdzīvot Industriālā laikmeta sabrukumu. Vieni domā, ka nāk Trešais pasaules
karš, citi uzskata, ka financiālā krīze ir tik liela, ka kapitālistu fašistiskā
cum komunistiskā sociālā iekārta
(virtuālās realitātes galvenās pārstāves) to nespēs pārdzīvot un pilsētas
sabruks. Reti kāds ir var iedomāties, ka tie, kas pārdzīvos krīzi, būs tie, kas
aties uz senču laiku dārzkopību.
Padomijas
Revolūcijas laikā, kurā ievērojamu lomu spēlēja latvieši, ne kreisie, ne
labējie politiskie spēki saprata, ka Revolūcijas inscinētāji nebija ļaudis
Pēterburgā 1917 gadā. bet tie kurus Anglijā zināja saukt par ludīšiem.*
Protams, tas nenoliedz, ka dzirksteli Revolūcijai izsauca trūcība un bads.
*Ludīši
—sinonīms latviešu vārdam ‘ļaudis’; vācu vārdam ‘Leute’, no kā ķēniņa vārds
Ludvigs; franču vārdas ‘Luis’, utt.
Ludīši
bija Anglijā dzīvojoši laudis (no Notinghamas, Jorkšīras, Leikasteršīras,
u.c.), kuri vairāk ka simts gadus iepriekš (1811–16) sacēla dumpi pret
tehnoloģiju. Dumpis bija vērsts ne tikai pret tehnoloģiju, bet arī tiem kuri
technoloģiju atbalstīja (tehnokrāti, valdība), un pret tiem, kuri to
propagandēja. Ludīši dumpojās un lauza mašīnas, jo mašīnas iznīcināja
amatniecību, ar kuras izpalīgu (aušanu, dzijas vērbšanu, virves pīšanu,
galdniecību, mucu darināšanu, sīkum tirdzniecību, u.c.) meža un lauku
iedzīvotaji papildināja ienākumus, kas atļāva viņiem dzīvot relatīvi neatkarīgu
dzīvi no valdības*, bez nodokiļiem, un bez valdības iejaukšanās viņu dzīvē.
*Autors uzskata, ka ‘valdība’ nevada
tautu, bet cenšas, nemanāmi, sevi attīstīt kā no tautas neatkarīgu sabiedrību,
kurai sabiedrībai šīs ‘attīstības’ gala
mērķis ir atkārtoti novest ‘tautu’ pie verdzības.
Ludīšiem
līdzīgs, bet vēsturē neierakstīts dumpis (vairāk garīgs, kā vardarbīgs) notika
Livonijā pēc Lielā ziemeļu kara (1700-1721) starp Zviedriju un Krieviju. Karu
iesāka Zviedrija, bet to uzvarēja cars Pēteris Lielais no Krievijas. Līdz ar uzvaru,
Pēteris Lielais (Romanovs) spēra ievērojamu soli uz priekšu augstmaņu labā, jo
pārvērta Krieviju par augstmaņiem draudzīgu un rietumiem līdzīgu valsti.
Lielais
Ziemeļu karš ienesa Krievijā, kuras iedzīvotāji joprojām dzīvoja dziļā saistībā
ar Dabu, milzīgu postu. Cars Pēteris Lielais ar tā saukto ‘modernizāciju’
apturēja Rietumu centienus iebrukt un pārņemt Austrumus. Tajā pašā laikā, cara
pakalpiņi, krievu augstmaņi, kas kāroja laicīgu varu, turpināja demonizēt Dabu
un trulināt cilvēci. Pamazām arī Pareizticīgā baznīca, Romanovu caru spiesta,
pieņēma katoļu vai globalizatoru ideoloģiju.
Neatkarību
un suverenitātes garu uzdeva arī daļa no Livonijas iedzīvotājiem [tā sauktie
‘pagāni’ (vārds atvasināts no ‘pa-Jāņi), kam bija lemts kļūt par nākotnes
latviešiem un igauņiem. Livonijas pilsētnieki pieņēma Rietumnieku vīziju par
nākotni, un daudzi, kā maitas putni sapulcējušies ap miruša dzīvnieka vēderu,
piedalijās Dabas un savu cilšu pārpalikuma izēšanā.
Mūslaikos
valdības (pēcpadomijas Latviju ieskaitot) ir pārvērtušās sistēmās, kas uzskata,
ka viņām automātiski ‘pienākas’ dažādi labumi (vēstures sākumā šie labumi
pienācās kara vadoņiem un prinčiem, pēc kam labumi pārcēlās uz to
pēcnācējiem—pilsētniekiem, kuri to piesavinājās ar baņķieru un marksisma
kultūras starpniecību).*
*Marksisma kultūrai vai Kultūras
marksismam (cultural marksism) ir vairāaki skaidrojumi. Viens no tiem ir, ka mūsdienu
valdības piekopj tā caukto ‘kargo kulta’ mistiku. Cargo kults iesākās Otrā pasaules kara laikā Melanēsijas
salās, kurās ‘miermīlīgi’ iebruka ASV bruņotie spēki. ASV karaspēka lidmašīnas,
Coca Cola dzērieni, un jūras desantnieku pārtikas biskvīti, vietējiem likās kā
enģēļi un manna.no debesīm. Pēc karš beidzās un ASV karaspēks Melanēsijas salas
pameta, parādijās kāds ticības sludinātājs vārda Jānis Frums (?Freids), kas
galvoja, ka drīz ASV atgriezīsies, un drīz atkal būs dāvanas no debesīm. Tā
iesākās Kargo (brīvā prece) kults, kāds pastāv visās pasaules pilsētās un
nomalēs (skat Latvijas jauniešus. dižsaimniekus,
un pensionārus) līdz šai dienai.
Tā
sauktais Industriālais laikmets ir mēģinājums izvairīties no Revolūcijas
izmantojot dažādu juridisku un mantisku dāvanu instrumentus un mistiku, kādi
īslaicīgi novērš un iepriecina daļēji narkotizētu cilvēces prātu. Dabas
sabrukuma un virtuālās revolūcijas pirmsākuma gados (1381 angļu zemnieku
nemieri) sākās ilūzijas par cilvēces vēsturi, ka arī ideja, ka baznīcas un
augstmaņu ieteiktais ‘progress’ un ‘cargo’ (ar patērētāju produktu kaudzēm) kults
notiek cilvēces vārdā un labā. Mūsu laikmeta vēsturnieku ‘izcilais panākums’ ir
pagātnes izkausme un viltotas (angļu valodā ”fake”) vēstures iepotējums skolotu
cilvēku vidē.
Neizpratne
par Revolūcijas patiesiem iemesliem un nepieciešamību attālināja boļševikus no
cilvēces problēmu atrisinājuma un tuvināja tās laicīgā katolisma dogmai. Gala
rezultātā boļševiki, kuri līdz ar kapitālistiem pieņēma Industriālo laikmetu
par neatsaucamu fenomenu, palielināja sabiedrības problēmas.
Neskatoties
uz to, ka 1917 gada revolūcija bija ārīgi sekmīga, ļaudiņiem-ludīšiem neizdevās
atgūt zaudētās stelles vai galdnieku ēveles. Kad tehnoloģija saražoja tik daudz
audeklu, ka ielas meitas un sūteri sāka ģērbt savus klēpju sunīšus cepurēs un
vestēs, fabrīku īpašnieki (komunistu partija Padomijas gadījienā) pārtaisīja
fabrikas par ieroču ražotnēm. Pilsētnieku sētais ‘kultūras marksisms’
turpinājās gandrīz bez šautenes stobru starpniecības kā „klusās nāves” gājiens.
Neizpratne
par faktu, ka mūsu planētas resursi ir ierobežoti, un cilvēce nevar vairoties
neuzņemoties atbildību par bērnu nākotni, šodien izsauc jauniešos un
pensionāros (tos pašos drīz jau izbijušos jauniešos) gandrīz neaprakstāmu
kaprīzi: Kā es varu dzīvot bez tā ko esmu iedomājies par sev nepieciešamu?
Izvairīšanās
izprast sociālās realitātes patieso stāvokli nav vaina, kura gāžama uz
strādnieku dumpiniekiem kā tādiem (viņu sūdzības ir pamatotas), bet uz Jauno
pasaules kārtību (New World Order), kuru pasaulē ieviesa vikingi, kuri bija no pirmiem,
kuri pameta Dabu un iestājās par virtuālās pasaules realizēšanu.
Vikingi
ieviesa valdības sistēmu, kas pamatojās uz nodokļu ievākšanu. Nodokļi iesākās
ar ganāmpulku nogalināšanu viņu ādas un kažoku dēļ, un turpinājās ar mežu
izciršanu, lai veicinātu graudu audzēšanu. Graudi ir vieglāk pārvēršami naudā.
Virtuālā valdība ir galvenais faktors, kāds sagrāva uzticību (un senKristīgo
ticību), un represēja Dieva, Dabas, un kopienas valstību.
Pāreja
uz virtuālo realitāti notika pēkšņi, brutāli, un ar tādu pārliecību no pārejas
veicinātājiem (domājams vikingu kara vadoņiem), ka reti kāds [izņemot
senkristiešu praviešus (krīvus) un eskatologus] saprata notikuma dziļāko
nozīmi. Pagāja tūkstoš gadi +, un tikai kad virtuālā realitāte sāka dot pazīmes,
ka tai tuvojas bankropts un nav spēja sevi tālāk nest, un pilsētas ir būtiski izpostījušas
Dabu, sāka parādīties kritiķi, kuri analizēja sabiedrības problēmu ar kritisku
sapratni.
Viens
no sabiedrības analizētājiem bija vācu filozofs Valters Benjamiņš. Benjamiņam
izpalīdzēja fakts, ka viņa dzīves laikā Dabu iesāka oponēt fotogrāfiskā
realitāte, kas uzstājās kā pārāka par Dabu, tas ir, it kā fotogrāfija spēj
atklāt iepriekš neievēroto. Ja arī šo fenomenu nevar akurāti pierādīt,
fotogrāfijas vietne starp novērotāju un dabas objektu, deva novērotājam spēju iedomāties,
ka ir atklāta Sfinksa mīkla. Tā tad, tas koks, kas aug Dabā, nav koks pirms to
apstiprina fotogrāfija. Līdzīgi ar cilvēkiem: viņš-viņa neuzskata sevi par
reālām būtnēm, pirms viņus apstiprina tā sauktais selfijs.
ASV
antropoloģists Mihaēls
Tausigs raksturo Valtera Benjamiņa atklājumu šādi:
“Uzdevums,
kāds tiek pieteikts cilvēces uztveres aparātam vēsturiskos pagriezienu
momentos, netiks... atrisināts ar optiskiem vai pārdomu līdzekļiem, bet tikai
pakāpeniski ar ieradumu un tausti.”* (Mans tulkojums.)
*Michael Taussig, “The Nervous
System”, Routledge, p144. Benjamiņš devēja mūsu laikmetu par ‘optisko
zemapziņu’; daudz vienkāršāks nosaukums ir ‘ilūzija’.
Bet
kā mēdz teikt sakāmvārds: ‘Nekas zem saules nav iepriekš nepieredzēts’.
Llīdzīgs paraugs ir iespaidojis vēsturi mazliet atšķirīgi: starp aktuālo notikumu un ‘vēsturniekiem’,
gandrīz vienmēr nostājas aktuālā notikuma izsaucējs, lai tas būtu indivīds vai
valdības birokrātija. Tāpēc vēstures pirmais uzmetiens vienmēr ir pasaciņa.
Diemžēl, šo faktu reti saprot vēsturnieki, ja vien tāpēc, ka viņiem nav ne mazākās
jausmas vai viņu priekšteči pierakstīja savus vēsturiskos novērojumus kā
valstsvīru rīkotu pasaciņu vai filtrētu vīnu.
Mana
attieksme uz vēsturi kā viltus fenomenu iesākas ar imadžu, kas rādija vēsturi,
ka lielu kalnu, kāds būtiski sastāvēja no meliem, kas samesti mēļu kaudzē.
Daļēji tas tā, jo šobrīd ir pagājuši vairāk ka septiņdesmit gadi, kopš
notikumiem, kuri man mainīja likteni. Neviens vēsturnieks nav atstāstījis 20
gadu simta notikumus man pieņemami radikāli un atšķirīgi no valsts ortodoksijas
reklamētās vēstures, kāda līdz šai dienai nespēj daudz maz pareizi attēlot laicīgo
Dievu veicināto cilvēces slaktiņu.
Vēsturnieku
ortodoksālisms, kas mums pasniedz ortodoksālo vēsturi ir ne tikai murgs pats
par sevi, bet par nožēlu iespaido nākotnes vēstures risināšanos negatīvi,
nāvējoši, un visādi katastrofāli.
Viens
no katastrofas ievērojamākiem pienesējiem ir katolisms, jo tas
tulkojās kā universālisms, kas savukārt pārnesams kā globalizācija. Katolisms
iesākās, kad senkristīetibu pārņēma vikingu pēcnācēji, kad ar Krusta karu
izpalīgu tie sagrāva senkristiešu Romu*/ Jeruzalemi, un pārkristīja
senkristiešu svēto pilsētu par Konstantinopoli.
*Vārds ‘Roma’, domājams, ir cēlies
no vārda ‘ligzda’. Tas neskatoties uz visādi ‘zinātnieciskām’ pretrunām.
Piemēram, latiņu Romulus ir sinonīms krievu uzvardam Rumjancovs
(Roma+Jānis+cilvēks), vai ko latviešu valoda pazīst par Jāni. Senos laikos
Jānis apstaigāja meža vidē celtās ligzdas vai mājvietas. Daudz saimniecības
Latvijā joprojām saucas ‘Roma’. Man tāda Roma 1.5 km no manas mājas.
Pēc
senkristietību sagrāva globalizatori no Avignonas (re: ziņnešu-Jāņu pilsēta),
senkristiešu tradicionālais dzīves veids kļuva apdraudēts visās pasaules malās,
īpaši seno baltu galvenā apmetnē—Dniepras upes notekas biosfērā*. Lai arī
senkristieši uz brīdi padzina vikingus (vandāli, ostrogoti, u.c.) uz Rietumiem,
tie nemitīgi centās atkarot dabas bagāto Melnās jūras apkaimi. Tieši no šīs
vides balti un slāvi pārcēlās uz citiem apgabaliem, daļa no kuriem kļuva
apdzīvojami līdz ar ledus laikmeta atkāpšanos uz ziemeļiem. Par nožēlu,
atkāpšanās nedeva Baltu ciltīm izbēgt no globalizatoru nemitīgiem uzbrukumiem.
*Lietuviešu
arheoloģes, Marija Gimbūtas teorija.
Liela
daļa no baltu ciltīm (iespējams Ukraina, Baltkrievija, Latvija, Lietuva,
Polija) tika strauji pakļautas vai iznīcinātas ar globalizatoru zobeniem. Viens
no sāpīgākiem zaudējumiem bija Jersikas ķēniņvalsts,
kuru 1209 gadā nomāca pseido kristietis Alberts (Albert von Buxhoeveden) no Bremenes.
* * *
Kad
mani priekšteči, cepurnieki-hernhūtieši 1729 gadā ieradās no Morāvijas apgabala
Livonijā, viņiem izdevās pārliecināt proto-latviešus par kristīgās ticības
vērtībām neticame ātri un veiksmīgi. Tas, domājams, tāpēc, ka Livonija kopš seniem
laikiem ir bijusi senkristiešu vide (par šo vairāk turpmāk). Domājams, ka Cepurnieki
pamodināja livoniešos to vēstures apziņu, ko franču vēsturnieki sauc par longue durée vai dziļi zemapziņā paslēpto vēsturi. Šādu
vēsturi noliedz globalizatoru-katoļu teoloģija, jo kaut cepurnieki nāk no rietumiem, viņi ir austrumu senkristiešu
tradīcijas mantinieki, par ko liecina cepurnieku skaitlis, kāds ievērojamos
apmēros pārgāja uz austrumnieku Pareizticīgo ticību, un piebiedrojās Bolševiku
kustībai, pēc Luterticība bija sākusi tos represēt. Pārgājēju skaitlis bija tik
dramatisks, ka Luterticīgā baznīca bija spiesta mazināt pret Cepurniekiem*
vērsto represiju.
*Ir domājams, ka jūdi (tagad
pārsaukti par ebrejiem) mantoja ortodoksālās kristietības aizspriedumus, kādi
pirmkārt tika vērsti (un vēl nav izzuduši) pret Cepurniekiem. Citiem vārdiem,
Cepurnieki ir latviešu ortodoksālās kristietības radītie latviešu jūdi, ar ko
ir skaidrojams latviešu inteliģencies aizspriedumi pret latviešu tautas modernā
laikmeta izcelsmes vēsturi.
Pēc
katoļu teoloģijai pakļautā Luterticība sasniedza represiju pakāpi, kura dominēja ar izsmieklu
(skat ‘Jērakalna’ pārkristīšana par ‘Dzegužkalnu’, Rīgā), daļa no cepurnieku
pēcnācējiem pameta Kristīgo ticību kā tādu, un pārgāja uz kristīgai ticībai
līdzīgo laicīgo ticību, kura veidojās uz Kārļa Marksa
iespaidīgo ideju pamatiem. Cepurnieku pārgājēju atvases izauga par boļševiku
strēlniekiem. Nav ko brīnities, ka Iskolats, Padomju pavalsts, dibināja savu
(un savā ziņā Cepurnieku pēcnācēju) galvas pilsētu Valkā, 43 km uz ziemeļiem no
Valmieras, kura ir cepurnieku pirmsākuma vide.
Grāmatas
autors cer, ka lasītaji sapratīs, ka viņa skatījumā Jānis Bāzils un Jēzus
Kristus ir viena un tā pati simboliskā figūra. Bet pirmā nāk no Austrumiem,
otrā un sekundārā nāk no Rietumiem. Pirmā bija spiesta padoties rietumu
iespaidam (paturot no sava iepriekšējā posma tikai ārējās īpatnības), kamēr
otru manipulē laicīgās varas leļļu meistari Romā, Itālijā, kas atkārto vārdus
kādus tiem suflē laicīgā vara Vašingtonā.